purpināt

pur̂pinât Lis., Prl., Fest., (n. Etn. IV, 167) Druw., pur̃pinât Sassm., kullern wie ein Birkhahn St., leise, undeutlich, nur mit den Lippen sprechen, murmeln Wid., Bers. (pùrpinât 2 ), Naud.; leise zanken, schelten N.-Bartau; brummen Lis.; leise wiehern Sassm.: žīds pātarus skaitīdams murmina un purpina Fest. kuo tu tâ purpini? runā diktāki! Druw. n. RKr. XVII, 74. kuo ve̦cmāte purpina, tuo ne+viens nevar saprast Sassm. viņš atbildēja purpinādams A. v. J. 1896, S. 814. laikraksti tuo visu saņēma ar līdzcietīgu smaidu, kâ jau daždien zaļuokšņi cilvē̦ki vecīšu purpināšanu De̦glavs Rīga II, 1, 337. Zu purpas II.

Avots: ME III, 419


purpināt

pur̂pinât: auch (murmeln) Gr.-Buschh., (mit ur) Grünh.; verärgert bei sich sprechen (mit ùr 2 ) Saikava, (mit ur) Grünw.; viel und leise sprechen (mit ur) Frauenb.; plaudern, plappern Diet.

Avots: EH II, 329