puņķot

puņķuôt,

1) s. puņķêt;

2) verkoppeln, verwickeln
Neik. n. U.

Avots: ME III, 414

puņķot

puņķuôt, Refl. -tiês,

1): raud un pùņķuojas 2 kâ maziņš Sonnaxt.

Avots: EH II, 326