rēmens

rẽmens (g. s. -ns und -ņa) Bl., U., Elv., rēmenes Celm., Konv. ² 1113, rẽmeles N.-Autz, Wain., Bahten, Ahswikken, Weinsch., rẽmins Dunika, rẽmine PlKur., das Sodbrennen: rēmens (rēmeles) māc (peinigt), dedzina U. Nebst li. rė´muo dass. (bei Būga KSn. I, 328) zu rēdmenis (s. dies), indem rēm- auf rēdm- zurückgehen kann.

Avots: ME III, 520