I rakšinât, rakšķinât, rakšņât, -ãju, graben, wühlen Bartau n. U.: kam tuo cūciņu tev vajadzēja? man vajadzēja kalniņu rakšņāt BW. 2221.

Avots: ME III, 475

II rakšinât, grunzen U.: cūkas rakšinuot, kviecuot Etn. II, 61; vgl. rukšinât dass.

Avots: ME III, 475

rakšinât (I od. II?): cūka rušināja ... brāļa tīrumā. tā nebija ... cūka, tā bij brāļa līgaviņa: kuŗu duru daiedama, kâ cūciņa rakšināja Tdz. 45366.

Avots: EH II, 352