ravêt (li. ravė´ti), -ẽju, tr., jäten: es atradu mīļu Laimi, pirt(e)s te̦ku ravējam VL. dē̦ls ravējis uozuolus kâ burkānus laukā LP. VI, 493. - Subst. ravêšana, das Jäten; ravẽjums, die vollendete Tätigkeit des Jätens: linu, linu, bāleliņ, par plūkumu, ravējumu! RKr. VIII, 55; ravê̦tãjs, wer jätet: tautas... gaida ruožu ravē̦tāju BW. 14421. Zu raût.

Avots: ME III, 492

ravêt, ‡ Refl. -tiês, jäten (intr.): biju muižā r. Ramkau. Subst. ravêšana: nu ir laba r. BW. 11372; ‡ ravêšanâs, das Jäten (intr.): man abiem īkšiem gali saplaisājuši nuo ravēšanās Seyershof.

Avots: EH II, 360