Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ravēt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ravēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (28)
aizravēt
‡ àizravêt,
1) a. duobi līdz pusei, ein Beet jätend bis zur Hälfte hingelangen;
2) im Jäten übertreffen:
a. uotru.
Avots: EH I, 45
1) a. duobi līdz pusei, ein Beet jätend bis zur Hälfte hingelangen;
2) im Jäten übertreffen:
a. uotru.
Avots: EH I, 45
apravēt
apravêt [li. apravė´ti], tr., ringsum bejäten: es, pupiņas ravē̦dama, apravēju maguonīti BW. 14140. Refl. -tiês, mit dem Jäten fertig sein, das Jäten beendigen: vai jūs jau e̦sat apravējušies?
Avots: ME I, 114
Avots: ME I, 114
atravēt
dravēt
I dravêt, -ēju, tr., intr.,
1) (einen Waldbienenstock) aushöhlen:
dravnieks pat˙laban bijis izlīdis kuokā aulu dravēt LP. IV, 110. zem dravē̦ta uozuoliņa BW. 12201;
2) den Honig aus den Bienenstöcken ausnehmen, zeideln:
bites dravēt od. kāpt Etn. III, 1, LP. VII, 365. bišu guodu te svin, kad me̦du dravē LP. V, 410. es dzirdu tevi dravējuot.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): es dzirdu tevi dravējuot
Avots: ME I, 493
1) (einen Waldbienenstock) aushöhlen:
dravnieks pat˙laban bijis izlīdis kuokā aulu dravēt LP. IV, 110. zem dravē̦ta uozuoliņa BW. 12201;
2) den Honig aus den Bienenstöcken ausnehmen, zeideln:
bites dravēt od. kāpt Etn. III, 1, LP. VII, 365. bišu guodu te svin, kad me̦du dravē LP. V, 410. es dzirdu tevi dravējuot.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): es dzirdu tevi dravējuot
Avots: ME I, 493
dravēt
dravēties
ieravēt
izdravēt
izdravêt, ‡
2) zeideln
(perfektiv): tādā laikā izdravē̦tas bites ... iznīstuot Janš. Mežv. ļ. I, 220.
Avots: EH I, 443
2) zeideln
(perfektiv): tādā laikā izdravē̦tas bites ... iznīstuot Janš. Mežv. ļ. I, 220.
Avots: EH I, 443
izdravēt
izravēt
izravêt (li. išravė´ti), lokal izrevêt, tr., ausjäten: nezāles. es būtu savu ruožu dārzu bez saulītes izravējusi BW. 6430. Refl. - tiês, sich tüchtig balgen, prügeln: klūpiet tik viens uotram sekstē un izravējieties Alm.
Avots: ME I, 790
Avots: ME I, 790
nokravēt
noravēt
nùoravêt [li. nuravė´ti], tr., abkrauten, abjäten: vakar ruozes nuoravē̦tas BW. 14422. vista luokus nuoravēja BW. 32583, 6.
Avots: ME II, 838
Avots: ME II, 838
nostravēt
nostravēt
paravēt
paravêt [li. paravė´ti], tr., ein wenig, hin und wieder jäten: lai vasaru paravē duobes Vēr. II, 189. Refl. -tiês, sich ein wenig mit Jäten beschäftigen: lai gans paravējas dārzā Dz. Vēstn.
Avots: ME III, 88
Avots: ME III, 88
pārravēt
pieravēt
pìeravêt,
1) jätend ansammeln:
p. cūkām virzu C.;
2) kuo nu katru dienu pieravēsi? man kann doch nicht schliesslich alle Tage jäten.
Avots: ME III, 283
1) jätend ansammeln:
p. cūkām virzu C.;
2) kuo nu katru dienu pieravēsi? man kann doch nicht schliesslich alle Tage jäten.
Avots: ME III, 283
ravēt
ravêt, ‡ Refl. -tiês, jäten (intr.): biju muižā r. Ramkau. Subst. ravêšana: nu ir laba r. BW. 11372; ‡ ravêšanâs, das Jäten (intr.): man abiem īkšiem gali saplaisājuši nuo ravēšanās Seyershof.
Avots: EH II, 360
Avots: EH II, 360
ravēt
ravêt (li. ravė´ti), -ẽju, tr., jäten: es atradu mīļu Laimi, pirt(e)s te̦ku ravējam VL. dē̦ls ravējis uozuolus kâ burkānus laukā LP. VI, 493. - Subst. ravêšana, das Jäten; ravẽjums, die vollendete Tätigkeit des Jätens: linu, linu, bāleliņ, par plūkumu, ravējumu! RKr. VIII, 55; ravê̦tãjs, wer jätet: tautas... gaida ruožu ravē̦tāju BW. 14421. Zu raût.
Avots: ME III, 492
Avots: ME III, 492
ravēties
‡ II ravêtiês Ramkau, = raûtiês 3 (weniger werden): mūsas jau ravējas. kad kādu zagli saķe̦rtu, tad ravē̦tuos (= zagšana mazinātuos).
Avots: EH II, 360
Avots: EH II, 360
saravēt
saravēt
saravêt,
1) tr., zusammenjäten:
saravēju ve̦se̦lu gruozu nezâļu;
2) intr., längere Zeit jäten:
saravēju visu dienu, līdz vē̦lam vakaram.
Avots: ME II, 714
1) tr., zusammenjäten:
saravēju ve̦se̦lu gruozu nezâļu;
2) intr., längere Zeit jäten:
saravēju visu dienu, līdz vē̦lam vakaram.
Avots: ME II, 714
staravēt
stravēt
uzgravēt
uzgŗãvêt Nigr., mit Gräben versehen (perfektiv): plē̦suma gabals jau uzgrāvē̦ts Nigr.
Avots: ME IV, 334
Avots: ME IV, 334
uzravēt
uzravêt,
1) jätend finden:
ravējuot u. ve̦cu naudu;
2) jätend vom Unkraut befreien:
visa duobe uzravē̦ta.
Avots: ME IV, 372
1) jätend finden:
ravējuot u. ve̦cu naudu;
2) jätend vom Unkraut befreien:
visa duobe uzravē̦ta.
Avots: ME IV, 372
žabravēt
I žabravât, betteln Oknist, Wessen: Leišuos tāda žabravāšana jau visiem e̦suot apnikuse Domas III, 594. Nebst oder durch li. žebravo`ti dass. (bei Skardžius Die slav. Lehnw. 247) aus wruss. жебровáть.
Avots: ME IV, 784
Avots: ME IV, 784
Šķirkļa skaidrojumā (13)
bez
bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;
1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;
2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;
3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;
4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]
Kļūdu labojums:
S.99 = S.96
Avots: ME I, 281, 282
1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;
2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;
3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;
4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]
Kļūdu labojums:
S.99 = S.96
Avots: ME I, 281, 282
bite
bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,
1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;
2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;
3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;
4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,
a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,
b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,
a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;
b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]
Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053
Avots: ME I, 300, 301
1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;
2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;
3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;
4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,
a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,
b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,
a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;
b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]
Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053
Avots: ME I, 300, 301
cirmitains
cirmitains [Stuhrh.], U., [cìrmitains Jürgensburg, cìrme̦nains C., cìrmeņains 2 Lis., cìrmulains 2 Domopol], cìrmuļains Smilt., wurmstichig; ja Jē̦kaba, Annas dienā jeb Labrencī iet kartupeļus vilkt jeb ravēt, tad kartupeļi tiekuot cirmuļaini Etn. IV, 91.
Avots: ME I, 386
Avots: ME I, 386
griezenis
‡ III griêzenis Lubn. der Schnlttkohl: aizgājusi ravēt griezeņus A. Sprūdžs Asaru liekņa 62.
Avots: EH I, 408
Avots: EH I, 408
izrevēt
levenis
levenis "?": nevīžuo izravēt; pieaudzis viss kâ levenis (= lēvenis 3?) Duomas III, 434; [in Morizberg sei levenis =lēvenis 1 u. 3 ("eine Masse von etwas Weichem": gubās labība saaugusi leveņuos. sniegs pēc atkušņa leveņuos veļas nuo jumtiem. miesas levenis ("visas miesas kuõpums")].
Avots: ME II, 455
Avots: ME II, 455
padūmot
pārplūkāt
pãrplūkât, ‡
2) flüchtig (nicht sorgfältig) jäten
Ramkau: jāpārplūkā rāceņi, - glīši jau nav vē̦rts ravēt.
Avots: EH XIII, 208
2) flüchtig (nicht sorgfältig) jäten
Ramkau: jāpārplūkā rāceņi, - glīši jau nav vē̦rts ravēt.
Avots: EH XIII, 208
sēkste
sêkste 2 Autz, Kurs., Bixten, zu dicht gesätes Getreide od. Gemüse Spriņģi n. Etn. I, 153: tam . . . šuogad nuo tiem miežiem ne˙kā nebūs, sasējis par daudz sẽkstē. lejā burkāni pa˙visam sēkstē Autz. bietes jāsteidz ravēt: zâle jau saaugusi sēkstē Bixten.
Avots: ME III, 826
Avots: ME III, 826
šņirkstēt
šņir̂kstêt Saikava, šņir̂kstêt 2 (daneben das Praesens šņir̃kst) Schibbenhof, -u, -ẽju, = snirkstêt, ņirkstêt, knirschen U. unter snirkt: zuobi sacirtās, šnirkstēja kâ zvē̦ram A. Brigader Daugava I, 837. aiz dusmam (sāpem) zuobus griež, ka šņirkst vien Fest. šņirkst sniegs zem kājam Saikava, Sessw. pa šņirkstuošuo sniegu Veselis Saules kapsē̦ta 193. šnirkstuošiem . . . zābaciņiem pa grantē̦tuo .., ceļu aizgājusi 71. nazis šņir̂kst gar akmeni ve̦lkuot Mar. izkapts šņirkst zemē Laud. zem zābakiem šņirkstēja kluona zvirgzdi Jauns. III, 41, Lennew., Wessen, (mit ir̂ ) Bers. suoļi . . . šņirkstēja uz sasalušā, sniegainā ielas bruģa Saul. Zalktis II, 42. viņa ēda, ka šņirkstēja (mit ir̂ Bers.) vien Saul. I, 57, maizē smiltis, zuobuos šņirkst Alswig., Fest., Smilten, Odsen, Salisb., Sermus, (mit ir̂ 2 ) MSil. gaļa vēl nav gatava (ist noch nicht gar), šņirkst pa zuobiem Schibbenhof. stikls šņirkstē̦dams pārgriêž . . . kurpi Vēr. II, 1412, Ruj., Schwanb., Selsau, (mit ir̃ ) Grünw., (mit ir̂ ) Nötk., (mit ir̂ 2 ) Stenden. šņirkstē̦dams pluosts piespiežas pie tilta A. Upītis J. 1. 34. kāpuostu un runkuļu lapu šņirkstēšana MWM. VIII, 594. sāk ravēt, pļauj ka šņirkst 2 vien Stenden. Vgl. ņirkstêt.
Avots: ME IV, 95
Avots: ME IV, 95
steidzin
stèidzin, zur Verstärkung von stèigt; steidzin steidzu ruožu dārzu... izravēt BW. 6496 var.
Avots: ME III, 1058
Avots: ME III, 1058
utīt
utît: auch Bers., Kalz. Refl. -tiês, ‡
2) "ļuoti sīki kuo darīt (piem., ravēt sīkas zāles)" AP.
Avots: EH II, 716
2) "ļuoti sīki kuo darīt (piem., ravēt sīkas zāles)" AP.
Avots: EH II, 716
vīzēt
vĩzêt Allend., A.-Ottenhof, Nötk., N.-Salis, -ẽju, durch die Zähne ziehn, durchhecheln, verspotten W.-Livl. n. U., Vīt.: ja sāk kādu vīzēt, tad jau var katrā vārdā pārvīzēt Vīt. Refl. -tîês, sich lustig machen (mit ĩ ) A.Ottenhof, Salis: vēl gribēs gar manl vīzēties, ka es nemākuot ne ravēt, ne berzt Janš. Precību viesulis 9. un nu tik tās visādi vīzēties! Dzimtene 2 I, 18 Wohl niederdeutschen Ursprungs; vgl. mnd. wis maken "weis machen, aufbinden".
Avots: ME IV, 650
Avots: ME IV, 650