Paplašinātā meklēšana

I bur̂bulis: auch Erlaa n. FBR. XI, 11, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Saikava.

Avots: EH I, 254

I bur̂bulis [PS., C., Wolm., Kr., Lis., Kreuzb., AP., Mar., Bers., Dond., Bächhof, Grünwald, Lemsal u. a. bùrbulis ² K., Nerft], burbula N. - Schwb., Spr., [* burbuls (= li. bur̃bulas), erschlosen aus dem Demin. burbuliņš BW. 29720], eine Luftblase in einer Flüssigkeit, Wasserblase: apaļš mans kumeliņš kâ ūdens burbulītis BW. 29599; burbuļus mest, Wasserblasen erzeugen. ielīdīšu putras baļļiņā un uzmetīšuos par burbuli LP. VI, 147; ziepju b., Seifenblase. viss tik sapņu burbulis, viss tik burbuļu sapnis Zalkt. II, 57. Zu burbināt und li. burbė´ti "клокотать (о кипящей вод); кипѣть с гулом."

Avots: ME I, 352

II burbulis, ‡

2) ein fetter Mensch
Diet.

Avots: EH I, 254

II burbulis, die Buchel, Erhabenheit im Erz: viens (vainadziņš) bij ze̦lta lapiņām, uotrs bimanta burbuļiem BW. 3010. nu tik liku vaiņagam trīskārt ze̦lta burbulīšu 6026. [Wohl zu burbêt und li. burbė´ti "anschwellen".]

Avots: ME I, 352

burbulisks [?], mit Buckeln besetzt: burbuliski iemaukti L.; [bei Manz. dafür burbulains].

Avots: ME I, 352

‡ čur̃bulis Ekau "in Milch oder Wasser gebröckeltes Brot".

Avots: EH I, 296

I dirbulis,

2): ein hastiger, bei der Arbeit oberflächlicher Mensch
(mit ir̂ ) Nitau.

Avots: EH I, 322

I dir̃bulis [Schujen, Daiben],

1) einer, der kleinen, gewandten Schrittes geht
Druw.;

2) [dir̃bulis Krem., ein alberner Mensch], ein hastiger Mensch; ein Kind, das schnell spricht
Setzen n. Etn. II, 129.

Avots: ME I, 469

II dirbulis: dìrbuļi ² Golg., das Zittern.

Avots: EH I, 322

[II dir̂bulis Mar., dir̂buļi ² Angern, das Zittern, dre̦buļi.]

Avots: ME I, 469

‡ durbulis, wer seine Zeit unnütz zuvergeuden pflegt (z. B. bei einer Arbeit sich zu lange aufhaltend) Bērzgale.

Avots: EH I, 343

‡ e̦r̃bulis Ruj. "ein jähzorniger Mensch". Zu er̃bît(iês)?

Avots: EH I, 370

ir̃bulis, irbuls Kursiten,

1) eine runde, einige Fuss lange Spricke (etwas dünner als
riķis): aiztaisi žuoga caurumu ar irbuliem! Kursiten;

2) irbuli, die Stäbe, aus denen das Flechtwerk
(režģis) auf den Schlitten besteht Kursiten;

3) ein Stäbchen zum Aufstecken des Dochtes bei der Verfertigung der Kerzen
Kand.: daktis savēra irbuliņuos, mērca karstajuos taukuos un kāra āra durvīs, lai sastingst Latv.;

4) die Wurstspricke zum Schliessen der gestopften Wurst:
sataisi de̦sām irbulišus! Kand.; auch sonst je ein Stäbchen, ein Pflöckchen, z. B. zum Befestigen der Flachstocke an der Kunkel, ein Zahnstocher, ein Pergel zum Anzünden; [eine Holznadel Bielenstein Holzb. 347, 387, 392, 403, 439;]

5) ein Stäbchen zum Zeigen der Buchstaben beim Lesen
Kand., Bers., Lasd., Fest.;

6) eine dünne Eisenstange, ein Eisenstäbchen:
čūska pārlika tādu dzelzs irbuli krustiem pāri LP. VI, 473;

7) der Griffel (von Blüten)
Konv. ² 230;

8) die sonde Brasche;

9) der Pfriem
L., Biel.;

10) die Stricknadel
L., Biel. I, 270.

Avots: ME I, 709

kàrbulis ² ein aus Pergeln geflochtener Korb für Kartoffeln Mar. n. RKr. XV, 118, N. - Schwanb. [Wohl entlehnt.]

Avots: ME II, 161

[kā`rbulis ² Mahlup, = kàrbulis ² .]

Avots: ME II, 195

kurbulis, das Behältnis, in welches die Bienenkönigin für einige Tage eingeschlossen wird: bišu māte jāapcietina kurbulītī un tur jātur vairāk dienas Balss.

Avots: ME II, 321

ķurbulis, der Erdkrebs Naud.

Avots: ME II, 392

[ņar̃bulis "jem., der nur mageres (aber nicht fettes) Fleisch zu essen üebt" Alt-Bergfried.]

Avots: ME II, 896

[ņārbulis, der Siechling Warkl.]

Avots: ME II, 897

‡ II ņārbulis Wessen, (mit ā`r ² ) Saikava, melampyrum nemorosum.

Avots: EH II, 112

ņe̦rbulis,

1) ein fettes, unschmackhaftes Stück
Fleisch; ["ein Fetzen od. Fettklumpen, der an zerhacktem Fleisch od, am Eingeweide hängen bleibt" Grünwald];

2) comm., eine Person, die von der Speise das Beste aussucht:
ņe̦rbulis, kas nuo ēdiena izlasa labākās daļas jeb ņerbina Sessau n. Etn. IV, 161;

[3) ein Krepierling, Schwächling
Grünwald].

Avots: ME II, 900

ņḕ̦rbulis ² , ein Siechling Ekengraf.

Avots: ME II, 902

ņirbulis,

1) das Geflimmer:
caur zariem laužas saules gaisma, radī-dama uz pe̦lē̦kajām sienām nuoslē̦pumainu ē̦nu ņirbuli Baltp.;

[2) ņirbulis ² "ein kränklicher, siecher Mensch"
Warkl.).

Avots: ME II, 903

skar̃bulis Karls., eine Blechdose. Woh1 (mit sekundärem s- ) zu karba II, kārba I.

Avots: ME III, 874

‡ II skar̂bulis Warkl., der Rausch.

Avots: EH II, 502

I skārbulis: auch (mit ā`r ² ) Alswig.

Avots: EH II, 504

I skārbulis, = kārbulis, ein Pergelkorb Korwenhof.

Avots: ME III, 880

II skā`rbulis ² Mar. n. RKr. XV, 135, eine Art Wiesenblume.

Avots: ME III, 880

šķe̦r̃bulis Salis, šķe̦rbuls, der Splitter: luoga rūšu šķe̦rbuli čalkslē̦dami nuobira Kaln. Uozuolk. m. 86.

Avots: ME IV, 28

šķẽ̦rbulis Wandsen, = šķērbele I.

Avots: ME IV, 33

‡ skor̃buIis Seyershof, ein alles, minderwertiges Blechgefäss. Vgl. skar̃bulis.

Avots: EH II, 505

skùrbulis C., Ermes, skur̃bulis Karls., Lin., Wain., skùrbulis ² Fest., skur̂bulis ² Bauske, Dunika, Salis, Ruj., Adiamünde, skur̃buls Iw., der Rausch, Dusel, der Schwindel: galvā (sc.: tam bija) skurbulis A. XX, 82. vai tad vēl tev tas skurbulis nav izgājis? Wain. nuode̦vušies kairuo prieku skurbulim JR. IV, 89. tuo Lazda savā skurbulī bij aizmirsis Latv.

Avots: ME III, 906

‡ II skur̂bulis ² Iw. "?": ja kuoks nav gluds, bet ir nuoplūksnājis, tad šīs plūksnas sauc par skurbuļiem. guovij ir uz kuņģa virsū tādi skurbuļi ("nelīdzenumi"); tie jāiebāž karstā ūdenī, - tad tie nuoiet.

Avots: EH II, 516

stur̀bulis Wolmarshof, Arrasch, ein Hitzkopf, der alles schnell, aber nicht gründlich tut Burtn., Purap. Zu poln. starbać się "wanken" und d. westfäl. storpeln "straucheln" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 632)?

Avots: ME III, 1108

‡ II sturbulis,

1) gāršu s. Bickis L. augu not. 3, angelica silvestris;

2) "ve̦ca ce̦lma atliekä (mit ur̂ ² ) Seyershof: ce̦lmus nevarēja izlauzt, kamē̦r tie iztrūd; pēdīgi paliek tas s.

Avots: EH II, 596

ur̃bulis, ‡

2) ein kleines Loch, eine Pore
Blieden: maizē ir urbulīši.

Avots: EH II, 714

ur̃bulis Salisb., (mit ùr ² ) Adsel, (mit ur̂ ² ) Nigr., ur̃buls Bauske, N.-Wohlfahrt, PS., Wolmarshof, ein Pfriemen, Griffel (urbulis) U., Stricknadel (urbulis) Bielenstein Holzb. 439, ein Griffel oder Stöckchen, mit dem man beim Lesenlernen die Buchstaben zeigt PS., (urbulis) Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Aahof, (ur̂bulis) Arrasch, Segew., ein Pflockchen: spiež ruokā iesmu (urbuli) Apskats 1903, S. 685; "?": ar žurbuli tev, urbuli! Lautb. Vidv. II, 49.

Avots: ME IV, 302

I vir̂bulis ² : vīrbuļus drāza BW. 20973 (aus Bunthof).

Avots: EH II, 787

I vir̂bulis ² (erschlossen aus tahm. viêrbe̦ls) Schlehk und Suhrs n. FBR. VII, 41; Rothof n. FBR. VIII, 120, ein Griffel, ein Stöckchen (mit ir̂) Salis, Selg., Stenden, Wandsen; ein Stöckchen, mit dem die Lesenlernenden auf die Buchstaben gewiesen werden U.; ("= virbiņš") Mag. IV, 2, 156; ein Stöckchen, mit dem der Flachs an den Spinnrocken gesteckt wird U., (virbuls) Windau n. Latv. Saule 1925, S. 378; eine Holznadel Bielenstein Holzb. 347; eine Stricknadel Bielenstein Holzb. 439; ein Stöpsel Kurl. n. U.: vara virbuliņš Br. 191. citi tur virbulus, dūlenes tēsa Dünsb. Par. 113.

Avots: ME IV, 603

II virbulis, der Wirbelwind Oppek. n. U. Kann zur gleichen Wurzel wie virbulis I gehören.

Avots: ME IV, 603

že̦rbulis Laud., Plur. že̦rbuļi Wid., Laud., Wandsen, (mit è̦r ² )2 Prl., (mit e̦r̂ ) Meiran, (mit e̦r̂ ² ) Bauske, = še̦r̂muļi: že̦rbuļi iet pa kauliem Bauske. Vgl. auch še̦r̃buļi und še̦rpuļi.

Avots: ME IV, 804

‡ zir̃bulis AP., = zvir̃bulis, der Sperling.

Avots: EH II, 808

I žir̃bulis AP., žìrbulis ² KatrE., Lös., = žvir̃bulis, der Sperling Bers.: tâ sabira sveši ļaudis kâ žirbuļi kaņipēs BW. 13730, 14. kapsē̦tas žirbuļi (Var.: zvirbuļi) 27515, 3 var.

Avots: ME IV, 811

II žìrbulis ² Geistershof, Meselau, der Rausch. Zu žirbt III 2.

Avots: ME IV, 811

I žurbulis, ein langes, gespaltenes Holzscheit L. (žurbuls), U.; eine ästige Stange, zum Aufschichten und Trocknen von Klee, Getreide usw. gebraucht Serbigal n. U., Adsel, (mit ùr ) Plm., Trik., (mit ùr ² ) Golg., Sinolen; Plur. žurbuļi AP., Zaunholz V., schmale Holzscheite, Stangen, woraus Zäune angefertigt werden, Tannenreiser zum Zäuneflechten (mit ùr ) Drosth.: gubā sakrautiem žurbuļiem A. XXI, 346. uz žurbuļiem liek blāķa kuokus (kārtis) Golg. žurbuļu (žurbulu L., Luvl. n. St.) sē̦ta RKr. XVI, 6; Plutte 82, Arrasch, Smilt., ein Zaun von liegenden Holzscheiten Serben n. U.

Avots: ME IV, 832

II žurbulis,

1) ein schwächlicheŗ kränklicher Mensch
Seew. n. U.;

2) ein beständig besoffener Mensch
Rinseln n. Etn. I, 122. Zu žurbt.

Avots: ME IV, 832, 833

zvir̃bulis: Demin. zvirbulītis BW. 2649. "niedŗu" ME. IV, 777 zu verbessern in "niedŗu".

Avots: EH II, 815

zvir̃bulis, zvir̃buls Ruj., Demin. verächtl. zvirbulē̦ns BW. 7274, 1 var., der Haussperling, Hausdieb, Felddieb, Gerstendieb (passer domesticus L.) RKr. VIII, 90 (unbek. in A. - Laitzen, Golg., Mahlup, Schwanb., Sessw.): Sprw. balts zvirbulis re̦ti atruodams JK. II, 97; Br. sak. v. 1555. zvirbulis gudrāks par bezdelīgu Frauenb. kuo zvirbulis pa gadu, tuo zirgs uz reizi JK. II, 167. sīkie zvirbuļi BW. 27515. zvirbul[i]s līda paspārnē 12648. paspārnēs, kur zvirbulē̦ni tvērās MWM. VIII, 96. - kārkla zvirbulis Konv. ² 2319, eine Art Sperling, der etwas dicker ist, als die gewöhnlichen Sperlinge Siuxt; lauku zv. Konv ^2. 2319, der Feldsperling (passer montanus L. Natur. XXXVII, 64; fringilla montana); mājas (māju Natur. XVII, 65) zv. Konv. ² 2319, der Haussperling (passer domesticus L.); meža zv., ein kleiner, grauer Vogel mit gelbem Streifen um den Hals und auf der Brust Sassm.; niedŗu zv., der Rohrsperling Sassm.: niedru zvirbulis uzturas upes niedrās un kārkluos; sūdu (sūņu) zv.; die Goldammer (emberiza citrinella). Zu li. žvìrblis "Sperling". Le. zvirbulis für zvirblis vielleicht nach cīrulis, svāpulis u. a., wenn nicht mit dem Suffix, das z. B. auch in poln. wro`bel (gen. wro`bla) "Sperling" vorliegt. Vielleicht kontaminiert aus einem mit virb- (zu r. воробей "Sperling" usw.) und einem mit z- resp. li. ž- (vgl. le. zvĩgurs, zvipuris, žīgurs) anlautenden Wort.

Avots: ME IV, 776, 777

žvir̃bulis: auch Ramkau, (mit ìr ² ) Meselau.

Avots: EH II, 824

žvir̃bulis AP., (mit ìr ² ) Kl., = zvir̃bulis.

Avots: ME IV, 846

apžurbt, -stu, -bu, sich betrinken: apžurbis, betrunken Mag. XIII, 2, 48. Lund.; cf. žurbulis.

Avots: ME I, 139

‡ atspurkšķêt herschwirren: atspurkšķēja kāds zvirbulis.

Avots: EH I, 170

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. ² 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325

‡ bruzgula Warkl. "rbulis">burbulis".

Avots: EH I, 246

‡ I bur̂be̦kls Warkl., ein unschöner Mensch, der gleichsam mit aufgeblasenen Wangen einhergeht. Zur Wurzel von burbulis II.

Avots: EH I, 254

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb ^2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360

čãkstêt, -u, -ēju, intr.,

1) rauschen (so namentl. von seidenen Kleidern):
nuoģē̦rbusies zīdā, ka čākst vien, čākstēja bārda runājuot BW. 13167; [knistern (vom Schnee) U.];

2) schnarchen, schwer atmen
Gold.;

3) (gew. in der Zstz. mit iz-) morsch werden;

4) oft promiscue mit čakstēt 3 gebraucht:
vanaga bē̦rns A. XV, 368, pe̦lē̦kais strazds, zvirbulis, žagata čākst neben čakst Etn. II, 51; ebenso čākstēt, wie čakstēt, reden, plaudern Etn. I, 121. čākstuošas sieviešu balsis Rīg. Av. [Bei Für. cāstēt, morsch werden, und cākstēt "knirschen".]

Kļūdu labojums:
vien, čākstēja bārda runājuot BW.13167; = vien;

Avots: ME I, 408

I čir̃kstêt [mit -r̂- C.], -u, -ēju,

1) zwitschern, piepen, zirpen:
trīs putniņi smalki čirkst. circenis, zvirbulis č.;

2) knarren, knistern, knacken, knirschen:
durvis č. smiltis, sniegs zem kājām č. kauli, zuobi č. luopi ē̦d, ka čirkst vien. viņš raksta tik ātri un viegli, ka čirkst vien MWM. X, 489. Vgl. cirkstēt und li. čirkšė´ti "шиипѣть на сковородѣ", [sowie čirkščioti "чиркать"].

Avots: ME I, 414

čir̃kstinât, čirkšķinât, čir̃pstinât,

1) intr., anhaltend zirpen, zwitschern:
bezdelīgas, zvirbulis, circeņi, sienāži čirkstināja bez ziņas. klusi, klusi meži šņāca, nedzird putnu čirkstinām BW. 2670;

2) knarren, knistern, knirschen, klirren od. zwitschern machen:
lai tas mani visu mūžu kâ atslē̦gu čirkstināja BW. 9727. jātnieks ar zuobeni čirkstināja pie dzelzs makstīm LP. VII, 1062. brūnsvārči sāka čirkstināt savus spārnus A. XI, 5. citi putni savus bē̦rnus pa krūmiem čirkstināja BW., piel. ^2, 2434. [Vgl. cirkstinât.]

Avots: ME I, 414, 415

dĩcinieks, dīcenieks BW. 31646, Stelp.,

1) ein Arbeiter, der der Gutsverwaltung zur freien Disposition gestellt wird, der den ausserordentlichen Gehorch leistet:
dīciniekuos iet, zu derartiger Arbeit gehen St., Gr. - Buschh., Mag. XIII, 3, 51;

2) Epitheton des Sperlings:
zvirbulis, dīcenieks Kronw. [Zu dīks.]

Avots: ME I, 476

gasts, gašķis Mar. u. a., fem. gašķa, der Gast: zvirbulis kāzas sataisīja un daudz gastu saprasīja BW. 2547. ej pa ceļu, ciema gašķa BW. 6932. Wohl aus r. гость, гостья entlehnt.

Avots: ME I, 608

ìebavietis, [ein Häusler Druw., Heidenfeld]: kukuļa neizcepa iebaviešu bērniņiem BW. 26089 var. iebavieša meitiņām 19623. [kad zvirbulis ieiet strazda būrī, tad viņš ir iebavietis Vītiņi]. Vgl. iebūvietis.

Avots: ME II, 3

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 ¹ .]

Avots: ME II, 30, 31

[II ìespurktiês,

1) hinein - od. hereinfliegen:
zvirbulis iespurcas istabā Serben, Wenden;

2) beim Auffliegen schwirrende Töne (mit den Flügeln) hervorbringen
Wessen.]

Avots: ME II, 72

îrbs ² [Autz, Pl.], die Stricknadel Samiten, Kand., Kroppenh., Golg., Linden; [ir̃bs Salis, ein dünner Stab Bielenstein Holzb. 662. Reimwort zu virbs; nebst irbulis nach Bezzenberger BB. XXVII, 150 zu gr. ἄρβηλος "rundes Schustermesser"(?)].

Avots: ME I, 709

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787

kasîklis, kaseklis Lasd.,

1) das Kratzeisen (z. B. des Bötchers), die Scharape, das Abfleischeisen:
paņem kasekli un iztīrī abru Nerft. izgatavuoja ādmiņa rīkus: skrīpstus, kasīkļus Antrop. II, 62. viņa pavēderē asi kasīkļi Hiob. 41, 2. linu galvas tika nuocirstas un kasīklī izkasītas Purap.;

2) eine hölzerne, in letzter Zeit eiserne Spindelnadel, womit der Flachs an der Kundel befestigt wird
Weissenstein, Lös., Lasd., Nerft, [Grawendahl];

3) = rbulis">irbulis Aknīste; [ein Griffel Bergm. n. U.];

4) [kaseklis Kreuzb.], ein Instrument zum Flechten der Bastschuhe
A. XVI, 186;

5) Kratzbürste, ein kratziger Mensch
[kasīklis Lis.] Serb.: ak tu kaseklis tāds! Kreuzb., [C.], Lasd., Rump.;

[6) kasiklis Infl. n. U., eine juckende Stelle.]
Zu kast, kasīt.

Avots: ME II, 168

ķurbinât, intr., quarren: ķurbulis ķurbina Naud.

Avots: ME II, 392

ņā`rbule <sup>2</sup> Erlaa, [Lasd.], nā`rbulis">rbulis C., nā`rzbulis ² Sessw., Hirtenschachtel, Wachtelweizen (melampyrum nemorosum); der Hahnenkamm Aps.

Avots: ME II, 897

nḕ̦rbuļi ^2: das Stichwort ME. II, 742 zu verbessern in "nē̦rbuļi"; "RKr. II, 74" zu streichen; "Vgl. nārbule" zu ersetzen durch "Vgl. nā`rbulis".

Avots: EH II, 23

ņḕ̦rbuļi ² (so zu lesen!): auch RKr. II, 74; sg. ņḕ̦rbulis ² Sonnaxt, eine gewisse Pflanze mit blauen und gelben Blüten.

Avots: EH II, 114

‡ nùoplidinêtiês, hinftattern: zvirbulis tikkuo nuosaplidinēja līdz krūmiem Pas. IV, 518 (aus Dricēni).

Avots: EH II, 76

nuoslàuka, nuoslauks,

1) ein Wischtuch:
asariņas slaucīdama baltā linu nē̦zdaugā (Var.: nuoslaukā) BW. 13646, 2;

2) der Wischlappen, Gegenstand der Veraehtung:
mēs e̦sam... tapuši visu nuoslauks I Kor. 4, 13. [palikt cilvē̦kiem par kāju nuoslauku U., ganz verachtet und verächtlich behandelt werden.) zvirbulis visiem par nuoslauku Pantenius. nuoslaukas un atšķiras nuo labības, der Ausschuss Elv.

Avots: ME II, 851

plĩkšêt Karls., plìkšķêt ² Kl., pļīkšêt, pļīkšķêt, -u, -ẽju, plīkšuôt MWM. X, 878, freqn. plīkšinât ² , plìkšķinât ² Kl., klatschen, (mit der Peitsche) knallen: lietus līst, ka plīkš vien U. lietus pa griestiem plīkšķē̦dams tecējis istabā LP. VII, 774. lāses plīkšķē̦damas sitas pret luogu Stari III, 224. ūdens plūst un plīkš Kaudz. raudāja, ka plīkšķēja vien Valdis Stabur. b. 197. asaras plīkšķē̦damas krīt uz... dzintāra A. XVII, 585. pē̦rkuons vairs neplīkšķ MWM. X, 243. pē̦rkuons... savu uguns rīksti plīkšķē̦dams... Lautb. Luomi 85. spārni vien plīkš MWM. Vl, 425. zvirbulis kâ traks sitas griestuos un rūtīs, ka pļīkš vien XI, 200. sitiens pļīkšķēja Ķencim uz pakauša Kaudz. M. 48. pasta puiša pātaga plīkšēja Aps. VI, 4. panāksnieki . . . jāja jāšus un plīkšināja ār pātagām BW. III, 1, S. 16. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. -plīkšķinât, plätschern Neik. n. U.: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīkšķināja BW. 30757 var. plĩkšêt, schwatzen Wolmarshof.

Avots: ME III, 347, 348

salèkt, salekt, intr.,

1) zusammenspringen; sich (plötzlich) zusammenrollen:
sale̦c (Var.: sarit) tāši taurītē BW. 31203;

2) salēkt "(zusammen) hinzu-, herzuspringen, erscheinen"
Spr.;

3) zusammenschrumpfen, zu kurz werden:
man svārki salē̦kuši Dond. Refl. -tiês,

1) plötzlich aufspringen, zusammenzucken:
žīds salēcās kâ nuo pātagas sitiena Niedra. svešais salēcās kājās A. XXI, 516. rati nuotrīcēja, un sē̦dē̦tāji iekšā salēcās JK. V, 1, 48. zirgs salēcās un skrēja MWM. VI, 687. suns sale̦cas kājās un... ierejas Dz. V. kâ putns sale̦cas sirds Vēr. I, 682;

2) in Streit geraten
Kav.: zvirbulis un pele... atraduši mieža graudu sale̦cas: viens grib, uotrs grib Pas. III, 214 (aus Mahlup);

3) "sich nach und nach einfinden"
L.

Avots: ME II, 671

šaũdît C., Jürg., -u, -ĩju,

1) wiederholt (hin und her) schnellen:
guovs šaudīja mēli Krišs Laksts 52. čūska... dze̦nuliņu vien šaudīja BW. 26051;

2) wiederholt oder viel schiessen (mit einem Schiessgewehr):
tē̦vs šaudīja... rubeņus Mērn. laiki 238. uzcēla karuogus un šaudīja ar plintēm BW. III, 1, 82. vedējus sagaidīja taurē̦dami, šaudīdami, kliegdami 87. sāka puoļi šaudīt LP. VII, 153;

3) Backenstreiche geben
Neik. n. U. Refl. -tiês,

1) einander beschiessen;

2) wiederholt hin und her schiessen
(intr.), fahren (intr.), schnellen, zucken, huschen: visu nakti tur šaudījâs. citām jāja precinieki; es priekšā šaudījuos BW. 7918 var. (zirgs) kâ burbulis šaudījās 29720 var. pa gaisu šauduoties... spīganas LP. VII, 592. Šļupstis... vairs tâ pa mežu nešaudīšuoties Upīte Medn. laiki. šaudās palsi zibeņi Asp. R. VII, 56 (ähnlich LP. IV, 135). upē uguns šaudās Jaunības dzeja 59. uguns de̦g un izdzisdama šaudās MWM. VI, 334. uorīte šaudījās pa ceļu kâ atspuole Aps. III, 20. skanē̦damas šaudīsies... izkaptis Vēr. I, 1132. ķermeņu daliņas šaudās uz visām pusēm Pūrs III, 61. bites... šaudās pa kārklu krūmu Upītis St. 26. zivtiņas šaudījās pa akmeņu starpām Zemn. dē̦ls 63. bezdelīgas vidžināja šaudīdamās pa gaisu A. XX, 245. kad bē̦rns šaudās, nav mierīgs JIgRKr. VI, 45. acis viņam gruozās un šaudās A. XX, 82. mēle tev arī šaudās kâ atspuole Jaun. mežk. 89. viss manā sirdī ir šaudījies augšup, lejup Rainis Ģēte VI, 74. Nebst li. škudyti "mehrfach schiessen" zu šaũt.

Avots: ME IV, 6

slipsnis, ein Wenig, so viel man mit den Fingern fassen kann: vilnas slipsnis Br. 450. zvirbulis paķeŗ slipsni lūku Brīvzemnieks. Etwa (wenn mit ps aus bs ) zu slibinât? Oder vielmehr dissimilatorisch aus *snipsnis (zu snipšķis; zur Form vgl. šķipsnis)?

Avots: ME III, 933

II sne̦r̃buļi Karls. "?" : "heruntergekommene Ferkel, die nichts fressen wollen" (mit "e̦r") Ruhental, Memelshof; "am Fleisch hangende Sehnen" Grünwald; "Grieben" (mit e̦r̃ ) Ruhental; vgl. ņe̦rbulis.

Avots: ME III, 976

sprudzinât "?": zvirbulis, dīcenieks, sprudzinādams skraida nuo viena iauka uz uotra Seifert Chrest. III, 144. Refl. -tiês, sich (durch etwas) drängen, zwängen: zuoss sprudzinājas caur sē̦tu labība Dond.; sich aus einer Klemme (sprugas) zu befreien suchen Dond., Siuxt.

Avots: ME III, 1023

I spur̂gt ² Lin., spurgt U., Praes. spurgstu od. spurdzu, Praet. spurgu od. spurdzu,

1) prs. spur̂gstu ² Selg., Bauske, Arrasch, (mit ùr ² ) Lis., Gr.Buschhof oder spur̂dzu ² Dunika, (mit ur̂) Adleenen, (mit ur̃) Wandsen, Ruj., (mit ùr ² ) Warkl., prt. spur̂dzu ² Selg., Bauske, Arrasch, Dunika, (mit ur̃) Adleenen, (mit ur̃) Wandsen, Ruj., (mit ùr ² ) Lis., Gr.-Buschhof, Warkl., auch spurdzêt, -u, -ẽju, schwirren
U.; sich in der Luft drehend (u. dabei einen gewissen Laut von sich gebend) leuchten, glänzen (spur̃dzēt) Dunika: zīlīte spurdz, das Meischen läuft und schwirrt mit den Flügeln U. zīlīte spurdzēja pa zariem MWM. VI, 120. pār tevi zvirbulis spurdz IX, 855. spurdz cīrulis Apsk. v. J. 1903, S. 220. baluodīši spurdz ap viņa... galvu U. b. 85, 11. aiz ple̦ciem spārni spurdza ebenda. kalpuonītes... spurdza atpakal kruogā Seibolt. spurdzeklis spurgdams riņkī griežas Lasd. gane vērpj, ka spurdz vien JK. V,143; Pas. IV, 419 (aus Gramsden);

2) das Wasser aus dem Munde spritzen
U.; spritzen (intr.), prusten: ģīmi mazgādams viņš spur̂dza ² tik dikti, ka bē̦rni... atmuodās Janš. Dzimtene ² I, 80; pār uoļiem spuožas lāsas spurdz MWM. IX, 101. Refl. -tiês in pretī spurgties, widerstreben, widersprechen: par ezi... saucam katru, kas tūdaļ jau mīļuo pretī spurgties uotram Etn. III, 181. In der Bed. 2 wohl zu li. sparginù "duodu spraginė´ti" (bei Būga KSn. I, 106), mnd. sparken "Funken sprühen" u. a., vgl. Persson Beitr. 868 f. und Bezzenberger BB. XVII, 214. Hierher am Ende auch spurgties, wenn etwa von der Bed. "zappeln" auszugehen ist, vgl. auch spurga 3, spurdzinât(iês). Zu spurgt 1 vgl. spurdeklis, sowie die Bemerkung Waldes Vrgl. Wrtb. II, 673 (wo spurgt fürs falsche spargt einzusetzen ist).

Avots: ME III, 1031, 1032

spur̃kš! Ruj., Salis, Serbig, AP., Līn., spur̂kš! Nerft, Interj. zur Bezeichnung des schnellen Auffliegens, des Schwirrens: (zvirbulis) trūkstas un spurkš! pruom MWM. XI, 199.

Avots: ME III, 1032

stùrbulîgs Wolmahrshof, das Wesen eines sturbulis habend.

Avots: ME III, 1108

svir̂pstêt ² Bauske, -u, ẽju, ein Schallverbum: svārpsts urbjuot svirpstēja Bauske. svirpstēt zvirbulis vairs nesvirpst Duomas IV, 240.

Avots: ME III, 1162

‡ ur̃stiķis Wainsel n. FBR. XIV, 88 "urbulis, urķis". Vgl. ùrbstiķis ² I.

Avots: EH II, 715

uzņem̂t, uzņem̃t,

1) aufnehmen
U., aufheben Wid.: uzņemt nuokritušuo grāmatu nuo grīdas Salis. tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis Kaudz. M. 23. uzņemt valdziņus (acis Salis) Bers., Golg., die (heruntergefallenen) Maschen am Strickzeug aufnehmen;

2) aufnehmen, absorbieren:
ziveļļa tiek vis˙vieglāk... uzņe̦mta asinīs MWM. VII, 345;

3) aufnehmen
U., bewirten: nama māte... uzņēma preceniekus ar vakariņām BW. III, 1, S. 86. viesus uzņemt Kav.;

4) unternehmen:
uzņemt kara gājienus Konv. ² 1052;

5) übernehmen, auf sich nehmen; aufnehmen, beginnen:
uzņemt darbu,

a) eine Arbeit beginnen
U.;

b) eine Arbeit übernehmen
Kav. uzņemt vietu (māju), ein Gesinde zur Pacht übernehmen Kav. ar gaili mājas nevar uzņemt Birk. Sakāmv. 75. mēs e̦sam uzņē̦muši jaunu dzīvi, wir sind in eine neue Stelle und neue Lebensverhältnisse gegangen Blieden n. Mag. XIII, 7. uzņemt saimnieces gaitu Neik. 6. pēc tē̦va nāves valdīšanu uzņēma dēls Dīcm. pas. v. I, 32. ar zirgu apgriezdamies un uzņe̦mdams jaunu vagu Janš. likās... uz ausi, lai rītu varē̦tu uzņemt jaunuo ceļuojumu Janš. Mežv. ļ. I, 68. tvaikuonis uzņēma atkal pilnu gaitu A. XXI, 492, uzņemt naudu un maksāt augstus procentus Janš. Precību viesulis 48;

6) uzņemt ceļu,

a) einen Weg nehmen:
jauneklis... uzņēma ceļu uz pili Pas. IV, 268. viņa uzņē̦muse gatvas ceļu MWM. XI, 264. kas var zināt, kādu ceļu puika uzņēmis Plūd. LR. III, 271;

b) den Weg auffinden:
mežā nebija... iebrauktu pē̦du, un tādēļ lē̦ti nevarējām uzņemt pareizuo ceļu Janš. Bandavā II, 257;

7) (eine Melodie) aufnehmen, (zu singen od. sprechen) beginnen:
Zvirbulis... meldiņu uzņēmis Seifert Chrest. II, 179. dzirdēja mežsargu uzņe̦mam garīgu dziesmu Janš. Bandavā I, 28. Slē̦ga... uzņēma valuodu Alm. Kaislību varā 135, viņš savukārt uzņēma vārdu un teica Aus. uzņemt citu runu, von der Rede abspringen;

8) anfangen zu feiern:
abas... bija svē̦tvakaru uzņē̦mušas Asp. Saulgriezite 5. svē̦tvakaru jau laikus uzņemt Janš. lai... šabas varē̦tu uzņemt miestā Janš. Bandavā II, 82;

9) photographieren;

10) jem. ins Auge fassen, sich in den Kopf setzen:
kuru tie (bē̦rni) uzņe̦m, tuo vaijā un nievā bez jeb˙kāda ieme̦sla MWM.; aufs Korn nehmen Biel U.: viņš mani uzņēmis I Makk. 5, 44;

11) erobern
(?): u. pilsē̦tu Biel U. Refl. -tiês,

1) übernehmen:
viņš uzņēmies tuo ē̦ku uzcelt, er hat übernommen, das Gebäude aufzubauen U. uzņe̦muos visus... grūtumus Kaudz. M. 108. kad mātes rūpes uzņe̦mas 16. kuo tē̦vs bij uzņēmies, tuo ar izveda galā Vēr. I, 1463;

2) sich zu eigen machen:
tuoreiz tādu vaļu uzņē̦musēs Janš. Bandavā I, 320;

3) sich photographieren. -
Subst. uzņemšana, das Aufnehmen: (viesu) uzņemšana bija labu labā. dziesmu uzņemšana Alm. Rud. 8; uzņemšanâs, das Übernehmen; uzņē̦mums,

1) das einmalige, vollendete Aufnehmen:
Jāņa mātei... paldies par tuo labu uzņē̦mumu BW. 32843;

2) Aufgenommenes:
lindruks ar diviem uzņē̦mumiem (Querfalten) Janš. Dzimtene ² I, 79. pātaga... gara, ar divi uzņē̦mumiem (Verknotungen) III, 117;

3) die photographische Aufnahme;

4) das Unternehmen:
piedalīties vis˙lielākuos uzņē̦mumuos A. XI, 476. rūpniecības uzņẽ̦mums; uzņêmẽjs, der Unternehmer.

Avots: ME IV, 362, 363

zalguôt,

1) zal˜guôt Arrasch, Jürg., Nötk., zàlguôt A.-Ottenhof, zalˆguôt Bers., zàlguôt ² Golg., Gr.-Buschh., Jummardehn, Kaltenbrunn, KatrE., Lis., Mahlup, Oknist, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Vīt., Warkh., zalˆguôt ² Grenzhof, zalguôt Spr., Erlaa, Frauenb., Wessen, zalgât Wessen, (mit àl ² ) Kaltenbrunn, auch refl. zalguôtiês, leuchten, schimmern, schillern;
zàlguôt ² Vīt., grün leuchten: purvā rāvas ūdens zalguo Golg. u. a. eļļa zalguo ūdenī Frauenb., Golg. gaiļa spalvas zalguo Jürg. medņa kakls zalguo Saikava, Warkh. nāk gaismiņa zalguodama (Var.: vizē̦dama) BW. 30903, 2. debess zalguoja vienās zvaigznēs A.v. J. 1899, S. 123. pie debesīm zalguojās zvaigznes JR. IV, 122. me̦lnie strazdi, spalviņām zalguojuot, te̦kāja... V, 60. burbulis, kurš kâ dārgakmens zalguo visās krāsās III, 30, ka[d] nuopucēju naudu, net zalgā Kaltenbrunn. rati bija nuolakuoti, ka zalguoja vien A. v. J. 1896, 526. spīguļuo saulē un zalguo 1897, S. 375. mirdz ūdenī·, zalguo un dzirkst Sudr. E. tā zaiguo un zalguo un zvīļuo zili ze̦ltainām ugunĩm A. XX, 690. zalguo Vidusjūr,ā salas Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 301. Mīcei zalguoja skats Apsk. v. J. 1903, S. 376. rudzu lauks jau pa gabalu zalguoja kâ spilgts zaļš deķis Vīt.;

2) "?": manas smadzenes zalguoja Vēr. II, 1261.

Avots: ME IV, 684

žè̦rbuļi ^2,

1) s. že̦rbulis;

2) ästige Holzstangen zum Stützen von Erbsen
Tirsen, Kroppenhof.

Avots: ME IV, 804

II zīle,

1): mit ì N.-Peb., mit ĩ Dobl., Morizberg, Ramkau, mit ì ² Oknist, mit î ² Breslau, Iw., Orellen, Stenden, Wirginalen; Demin. zīliņa BW. 14212, 5 var. kâ zīlīte uozuolā 14212;

2): zīļu krê̦slā Janš. Paipala 4;

3): me̦lna z. kaķa acs ... duobumā A. Upītis Pirmā nakts 6;

4): zìlīte ² Linden in Kurl. "burbulis". Zum ī in li. gylė s. Specht KZ. LXVI, 56 and 224.

Avots: EH II, 809

I žvīgurs U., A. - Laitzen, Ramkau, Stom., Tirsen, (mit ĩ ) C., Gotthardsberg, Nötk., Serben, Smilten, Wesselshof, ("selten") Plm., (mit ì ² ) Adl., Golg., = zvīgurs, žīgurs, rbulis">zvirbulis, der Sperling: kâ žvīguri kaņupēs BW. 14215 (ähnlich 19043 var.). žvīgurs, nebēdnis, čirkst Tirzm.

Avots: ME IV, 847