I re̦zgalis,

1): auch AP., Dunika, Kal., Kaltenbn, OB., Oknist, Orellen, Ramkau, Rutzau, Saikava, Salis, Warkl.; "labības kūļa vai linu pē̦das apakšējais gals" Siuxt: labība piedarbā nuolikta smuki: kur re̦zgaļi, tur re̦zgaļi; kur vārpas, tur vārpas Grob.; ‡

2) re̦zgaļi AP. "labie, rupjie labības graudi, kas, vētījuot labību ar režģi, krīt pie durvīm".

Avots: EH II, 367

II re̦zgalis Karls., re̦zgals Wessen, re̦sgalis U., Ronneb., Dond., re̦sgalvis Mar. n. RKr. XVII, 137, U., re̦zgalvis Wid. (f. auch re̦zgaliene, re̦zgalnīca, re̦zgalnīce), ein Dickkopf, ein Eigensinniger, Hartnäckiger U., Ronneb., ein ungehorsamer Knabe Dond., ein Ausgelassener Wessen, ein Grobin U. (auch als Schimpfwort gebraucht): tas tik ir re̦zgalis! ai, re̦zgaļi tādi! Alm. Kaislību varā 61. kur tas puika tāds re̦sgalis radies? Dond. sveša māte mani sauca: rumba, rumba, re̦zgalīte (Var.: re̦zgalvīte, re̦zgalnīce, re̦zgalnīca, re̦zgaliene)! BW. 4833. Formell identisch mit re̦zgalis I.

Avots: ME III, 515, 516

II re̦zgalis: auch AP., Dunika, Kal., OB., Orellen, Rutzau, Saikava, Salis, Warkl. tievgali aizvedu, r. palika. neraudi, rezgali! gan tevi vedīs BW. 18335 (vgl. auch 18336). tev pašai dē̦li auga; cits bij rumba, cits - r. 4833, 9.

Avots: EH II, 367

re̦zgalis Dr., re̦zgals, re̦sgalis U., Ronneb., re̦sgals Karls., das dicke Ende U.; das Stammende Bielenstein Holzb. 364 (re̦sgalis); der Kolben an der Flinte Dr.: liek... (salmu) ruogu galus uz augšu un re̦zgaļus uz apakšu Konv. ¹ 763. viņa izpurina [linu] re̦zgalīšus Plutte 32. meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi, kâ de̦vusi LP. VI, 828. re̦zgala baļķi Mag. II, 3, 120. ar bises re̦zgalu LP. VI, 360. licis plintes re̦zgalu pie zemes VII, 1126.

Avots: ME III, 515