rencelēt

I reñcelêt (?) "taumeln": dzē̦rājs rencelē; "wanken, wackeln": buojājies ritenis braucuot rencelē Ziepelhof.

Avots: ME III, 510


rencelēt

II reñcelêt Karls., -ẽju,

1) hustend krächzen, um die Kehle frei zu bekommen
Vank.;

2) "lachen, ohne es zu wollen"
Schwanb.

Avots: ME III, 510


rencelēt

III rencelêt, (Garn) verwirren ("atšķetināt un sajaukt") Allend.: kuo tu rencelē tuo diegu? Refl. -tiês, sich verwirren (vom Garn) Seyershof (mit ).

Avots: EH II, 366