rencelēt
I reñcelêt (?) "taumeln": dzē̦rājs rencelē; "wanken, wackeln": buojājies ritenis braucuot rencelē Ziepelhof.Avots: ME III,
510
rencelēt
II reñcelêt Karls., -ẽju,1) hustend krächzen, um die Kehle frei zu bekommen Vank.;2) "lachen, ohne es zu wollen" Schwanb.Avots: ME III,
510
rencelēt
‡
III rencelêt,
(Garn) verwirren ("atšķetināt un sajaukt") Allend.: kuo tu rencelē tuo diegu? Refl. -tiês, sich verwirren (vom Garn) Seyershof (mit eñ ).Avots: EH II,
366