riba, die Rippe,

a) bei Menschen und Tieren:
ērzelis nuodzīts, vājš, caurām ribām un krūtīm Brīvzemnieks Pas. I, 38. gāzt pa ribām LP. II, 67, einen Rippenstoss versetzen. ribas ir vaļā Salis, die Rippen sind (vor Magerkeit) sichtbar;

b) bei einem Boot:
ķīlis, nuo kuŗa izplešas uz sāniem ribas (spantes) Konv. ² 2049;

c) die Dachsparre:
jumtiem ribas stāveja bez apse̦gas Neik.;

d) ribiņas, geschälte Fichtenstämmchen, woraus man Zäune anfertigt:
dārza žuogu taisa nuo ribiņām Sassm.; ribiņu (= nîšu) sē̦ta Peterskapelle, Adiamünde. Nebst estn. ribi aus mnd. ribbe; vgl. sānkauls [li. šónkaulis] "Ribbe" Manz. Lettus.

Avots: ME III, 521

rība, häufiger der Plur. rības Ar., der Lärm, das Gepolter, Getöse: es dzirdu rību Asp. MWM. v. J. 1897, S. 739. rības un klangas vien iet Lubn. rības vien iet, kad peles lakstuo uz griestiem Ar.

Avots: ME III, 534

riba: cūkas r. BW. 29348, 1; kāpastiem ir ribas Saikava; der einzelne Stab im Gitter Iw.; ribiņas Sališ "kuoki (kamanu sānuos), pie kuŗiem piestiprināti kamanu sānu dēļi".

Avots: EH II, 370