rugãjs, rugāja Rutzau n. FBR. VII, 116, ein Feld, wo Roggen gestanden hat, ein Stoppelfeld überhaupt Freiziņ: es neietu rugājā (Var.: rugājuos, rugainē, rugaitā, rudzaitē u. a.); rugājs manas kājas bada BW. 9756; 232631 var. māte mani izkūluse iesviež rudzu rugājā RKr. XVI, 238. - Der Plur. rugãji,

1) Roggenstoppeln
(U., Ahs., Karls.) oder Stoppeln überhaupt (U., AP., Lis., Mar.): par rugājiem dažreiz sauc arī miežu, auzu un pat nuopļautus zâles ce̦lmus Mar. n. RKr. XVII, 135. pare̦ti bārdas rugāji MWM. VI, 115. ... muti un zuodu ar asiem bardas rugājiem Zalktis I, 19; rugāju salna, der Stoppelfrost U.;

2) Roggenstroh
Bers., Lös., AP.: ieliec guotiņai rugājus!

3) rugaju bē̦rns U., ein uneheliches Kind.

Avots: ME III, 556

rugãjs,

1): auch AP., Behnen, Lesten, Liepna, Orellen, Ramkau, Saikava, Salis; ‡

2) eine Roggenstoppel
Orellen, Saikava: šam viens r. pirstā iedūries. Plur. rugāji,

1): r. paliek iekšā ādā, kad svildina cūku Seyershof; ‡

4) zu wachsen beginnende Federn
Linden in Kurl.: maziem cāļiem ir r.

Avots: EH II, 382