rūgât (li. rūgóti " übel nehmen"), -ãju, intr., gären (?); sich aufregen, übel nehmen: pažaga rūgā uz kruķa Birkert Sakāmv. 91. nerūgājat, svešas tautas, kad māsēni mač pūriņš! RKr. XVI, 157. Zu rûgt? Oder ist li. rūgóti entlehnt (s. Walde Vrgl. Wrtb. il, 350) aus r. ругáть "schmähen"?

Avots: ME III, 567

rūgât: es pārgāju rūgādams Tdz. 52420 (aus OB.).

Avots: EH II, 387