runātnieks
runâtniẽks, f. runãtniẽce Widdrisch, runãtnĩca Selb., auch runãtnĩte Celm., ein Schwätzer (-in); ein Redner (-in): ak tu runātnieks! Vēr. I, 773. es jau tevi sen zināju runātnieka (Var.: runātāju) cilvēciņu BW. 6932, 1. dziedātāja tā meitiņa, runātnīca (Var.: ', runātāja) māmuļiņa 566 var. bildin ' mani sveši ļaudis, šķiet man[i] tādu runātnīcu 14865.
Avots: ME III, 561
Avots: ME III, 561