rèkt (li. rė˜kti "brüllen") PS., Arrasch, Jürg., N.-Peb., C., rèkt ² Tirs., Lis., Golg., Bers., Kl., Kr., rêkt ² Karls., Ruj., Selg., Bauske, Iw., praes. rē̦cu, praet. rēcu, brüllen, laut schreien, heulen, heftig weinen U.: lācis rē̦c RKr. VII, 655. lauva rē̦c Tirs., Ronneb. ērzelis rē̦c Etn. II, 51. ērzelis rē̦kdams šim virsū LP. VI, 61 l. māju luopu rēkšana Vēr. I, 63. zviedzin zviedze, rēcin rēce rēvelnieku kumeliņi BW. 13370, 2. tad ta nu rē̦c, ka rē̦c, der brüllt mal Mag. XIII, 2, 67. viņš aiz dusmām sāk rēkt, ka nevar apklausīties Ronneb. rē̦kdami un šņākdami grasī- jušies meitai uzkrist Etn. II, 22. sirmgalvis tik nežēlīgi rēca A. v. J. 1900, S. 404. bē̦rns rēca lielā rēkšanā Tirs. jūra rē̦c JR. IV, 119, Plūd. Das Präsens urspr. wohl mit e, s. Le. Gr. 601. Wohl nebst rē̦kuôt II zu slav. rekǫ "sage", serb. ùroci "Beschreiung" und vielleicht mhd. ruohen "brülten", s. Fick Wrtb. II ⁴ , 347 und 14, 11 (zur Bed. vgl. an. belja ađa, ae. bellan "brütlen", ahd. bellan "betlen": apr. billtt "sagen" u. a.).

Avots: ME III, 519

rèkt: laut weinen, schreien (vom Kind) Fianden; laut lachen Kaltenbr.; ērzelis, āzis, lācis rē̦c Ramkau. ve̦lna tē̦vs rē̦kdams, sē̦kdams atklupa... šurp Pas. VIII, 442 (aus Druw.). Zosīte [staigāja] apkārt zviegdama, rē̦kdama Tdz. 58850 (aus Baltinow). kuo nesa ... brāļi tusdami, rē̦kdami? 44244 (aus Vīpe). ‡ Subst. rē̦kums, schon abgeschlossenes Gebrüll: tavu (zu einer Stute gesagt) lielu rē̦kumiņu! Tdz. 36411 (aus Pussen). Zur Etyrnologte s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 172.

Avots: EH II, 369