rīma,

1) rĩma N.-Peb., Wolmarshof, Jürg., rìma ² Prl., Druw., Kl., Ar., Fest., Nerft, Spr., Laud., Odsen, rīme Erlaa, Wessen, comm., ein gieriger Esser, ein Nimmersatt, Vielfrass: paši labi rīmas e̦sat Mērn. laiki 119; ein Ausgehungerter Spr.: ē̦d kâ rīma!

2) "= rīšana": vai tad nu mēs uz tādu sutu kāds rīmas dēļ ejam! A. v. J. 1893, S. 354;

3) "= rīkle": nu tik tie savas rīmas pilda Krišs Laksts 42. - Zu rīt.

Avots: ME III, 539

rĩma,

1): auch (mit ī ) AP., (mit ì ² ) Auleja, Prl., (mit ī ) A.-Schwanb., Tdz. 38446; 56769.

Avots: EH II, 376