Paplašinātā meklēšana

‡ àizsprūdît Ewers, Schujen, = àizsprûduôt.

Avots: EH I, 51

‡ apgrûdît

1) (Eisen, ins Wasser senkeud) ringsum härten:
a. dzelzi ūdenī Warkl.;

2) (wiederholt) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Bauske, Warkl.

Avots: EH I, 84

‡ aprūdît, einigermassen abhärten: a. dzelzi, cirvi, miesu. Refl. -tiês, sich einigermassen abhärten.

Avots: EH I, 110

atsprûdît, öffnen: slūžas Spr.; fact. zu atsprûst [li. atsprústi], sich öffnen: slūžas atsprūst, atsprūda Spr.

Avots: ME I, 196

grûdît,

1):

auch Lettg.; grùdêt ² Kaltenbr. ("rūdīt").

Avots: EH I, 412

grûdît [Kr.], -u, -ĩju (li. grúdyti "härten"),

1) Eisen härten, indem man es ins Wasser senkt
Spr.;

2) stopfen, stampfen
L.; [

3) grûdît Kreuzb., Warkh., schälen, bolstern:
gr. zirņus;

4) = grūstît n. U.] Zu grûst.

Avots: ME I, 667

I ìerûdît ² Bauske, = ierūdināt: bē̦rnu.]

Avots: ME II, 59

II ìerûdît ² Ruj., mit Mühe einüben: darbā.]

Avots: ME II, 59

‡ izrūdît; erhitzen Stender Deutsch-lett. Wrtb.: i. zirgu.

Avots: EH I, 477

‡ izrûdîtiês ² Seyershof, abmagern ("izdeldēties"): āpsis pa ziemu izrūdās.

Avots: EH I, 478

izsprûdîtiês: viņš ir izsprūdījies, er ist losgekommen Peb. n. U. (unter sprūdēt).

Avots: EH I, 482

izsprûdîtiês, sich frei machen, loskommen: tē̦va brālis izsprūdījies kâ muižas puisis A. XVIII, 119.

Avots: ME I, 804

‡ krùdît ² , -īju Warkl., jem. Unrecht zufügen, betrüben: bijuse netaisnīga, krūdījuse sprēdājas, likuse agri celties Warkl. n. FBR. XI, 119; krûdît Lubn., betrügen, tauschen.

Avots: EH I, 662

marūdît: li. marúdyti ME. II, 564 in "marũdyti" zu verbessern, s. Skardžius Arch. Phil. III, 53.

Avots: EH I, 784

marūdīt "tramdīt" Rutzau n. Etn. IV, 145. [Wohl durch li. marúdyti "quälen" aus dem Slawischen, s. Bezzenberger Lit. Forsch. 139.]

Avots: ME II, 564

nùogrūdît: n. (abhärten) kaltu, cirvi (mit û ) Warkl.

Avots: EH II, 47

nùogrūdît, (das Eisen) abbrennen, ha"rten Spr.

Avots: ME II, 787

‡ nùokrūdît Lubn., Meiran,

1) "nuomānīt, izmānīt": meita māti nuokrūdīja;

2) n. krūdu, etwas Böses antun:
tu man krūdu nuokrūdīji. Vgl. *krūda.

Avots: EH II, 57

nùorûdît (unter nùorûdinât),

1): nuorūdītā ("?") bijāšanā dzīvuot Ciema spīg. 14; ‡

2) (ein Pferd) überjagen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (n. zirgu; unter "Pferd"), Salis und Salisb. n. U. (unter rūdīt); ‡

3) nuorūdīta mute U. (unter rūdīt) n. St., ein Gesicht mit Leberflecken.

Avots: EH II, 82

parūdît (unter parūdinât): auch Warkl.

Avots: EH II, 168

parûdît, etwas, oberflächlich härten, stählen, abhärten: kalējs drusku parūdīja cirvi, bet tās nebūs vēi pietiekuoši nuorūdīts Jürg.]

Avots: ME III, 92

pasprūdît,

2): auch Fest.; (fig.) var būt, ka tuo (scil.: pantiņu Kaudz. Matīsam) pasprūdījis kāds "Mērnieku laiku" aizvainuots bizmanis Austriņš Raksti IV, 505. ‡ Refl. -tiês, entgleiten (?):
nuo viņa ... rīkles pasprūdījās tāds vārnas ķērciens, ka pats sabijās Atpūta № 642, S. 6.

Avots: EH II, 175

pasprūdît,

1) [losmachen Ekengraf:
p. pludinuot aizstājušuos kuokus Kl.-Salwen. melderis pasprûdīja dambi vaļā Lis., Serbigal, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Sessw.]. tu laikam... tuo caurumu vaļā pasprūdīji Latv.;

2) auch pasprūst, gleiten, fallen lassen, frei lassen, loslassen
[Bers., Tirsen, Selsau, Schwanb., Druw., Erlaa, Laud., Marzen]: maciņu zemē Līv. tas šuoreiz viņu pasprūdis sveiku A. XVIII, 247. [kurti vaļā pasprûdīti skrien kâ traki Lis.]. kamē̦r kāds viņu izlaiž un pasprūda Vīt. 34. [tādu pusizsamisušu kliedzienu pasprūdījis Valdis Stabur. b. 15. pasprûdît suni nuo ķēdes, piesietu zirgu, kādu juoku, muļķību Mar., N.-Peb., Sessw., Lös., Daudsewas, Golg., Sauken, Plm.; pasprũdît "ļaut pasprukt" Nötk.;

3) "aizspruostuot" Wesselshof (mit û): kad vērpjuot dzija sāk velties pāri pilnas spuoles malai, tuo pasprūda ar maziem kuociņiem Ronneb.]

Avots: ME III, 106

‡ II rūdît BielU., = rũdinât I.

Avots: EH II, 387

rûdît,

1): auch AP., (mit û ² ) Seyershof;

2): nuo mazām dienām pie darba rûdīts ² ("pieradināts") Salis;

3): überjagen, überreiten
Für.

Avots: EH II, 387

rûdît C., Lis., Kr., Prl., rûdît ² Iw., Bi., rũdît Nigr., Dunika, Dond., rùdît ² Kl., -u od. -ĩju (U.), -ĩju, tr.,

1) rûdît PS., (Eisen) härten, glühend machen:
rūdīt izkaltus tē̦rauda priekšme̦tus Konv.2 682. zuobeņus rūdīt Aus. I, 8. kad duncis bijis izkalts, kalps ņēmis pats tuo rūdīt un asināt Etn. II, 88. zuobins, kas deviņus gadus kalts, deviņus gadus rūdīts LP. IV, 201;

2) abhärten
(fig.): tas bijis rūdīts burvis LP. VI, 21. es rūdīju sirdi Stari II, 512;

3) Pferde überjagen
Salis, Salisb. n. U. Refl. -tiês, sich abhärten: dūšai jārūdās MWM. VI, 687. Nach Leskien Abl. 306 zu ruds usw.

Avots: ME III, 567

‡ rûdîtiês ² , zu erschliessen aus ‡ izrûdîtiês ² .

Avots: EH II, 387

sagrūdît, wiederholt zusammenstossen (tr.) Warkl.

Avots: ME III, 631

samarũdît, verwirren, betören: puisis meitai samarādīja galvu Dunika.

Avots: ME III, 681

sasprûdît,

1) zusammenschmeissen:
s. visas lietiņas ūdenī Golg., Adleenen;

2) = sasprundzelêt: s. svārkus Saikava. Refl. -tiês, = sasprūst 2: kuoki upē sasprūdījušies Kandau, Schwanb.

Avots: ME III, 744

sprudît,

1): nu sprūda atkan ... savas stabules ar raudāšanu Pas. IX, 105; s. (mit û ) vaļā auch Heidenfeld; sprūdī vaļā de̦be̦su akas A. Brigadere Skarbos vējos 47. s. uotru nuo nelaimes Bērzgale. nesprūdiet viņu vaļā! P. W. Šis ar mani tiesāties? 10. sprûdĩja (= laida) pie salmu guni klāt Liepna. Refl. -tiês, ‡

2) "?": studentam vārdi sprūdījās kâ nikns bišu spiets Atpūta, № 634, S. 6. nuo visiem stūŗiem ... sprūdījās (drangen?)
ārā mazbē̦rni № 642, S. 4.

Avots: EH II, 562

sprūdît,

1) sprûdît Adsel-Schwarzhof, Schwanb., Selsau, Warkl., (mit û ² ) Salis, Wandsen, auch sprūdêt U., in der Verbindung vaļā spr., loslassen
Kurl. n. U., Lemburg, Wessen, Sessw., fliessen lassen; losmachen: tapu, mucu, durvis U., ūdeni, zirgu Spr. sprūdi tikai kūts durvis vaļā, lai (guovis) iet iekšā! N.-Peb. nevarēju vairs nuoturēt, nu, tad sprūdīju vaļā! ebenda. sprūdī nu vaļā, lai skrien! sagt man, wenn man ein tollendes Pferd nicht abhalten kann Adsel-Schwarzhof. viņš sprūdīja vaļā tādu šāvienu, tādu vārdu, ka . . . Sessw. stuobru . . . nuolaida pa šāvienam un sprūdīja vaļā A. XX, 348. sprūdīs savu bisi vaļā Seibolt. viņš . . . sprūdīja smieklus vaļā A. v. J. 1896, S. 814;

2) stossen, werfen :
aizbīdīja tuo līdz . . . trepēm un sprūdīja lejā Latv. Katei visu stuopu sprūdīju uz galvas Krišs Laksts 53. sprūdīšuot klāt uguni (nuoliktavām) Austriņš Nuopūtas vējā 121;

3) "heimlich schiessen" :
sprûdît ² zaķus Pabbasch;

4) "?": meža māte, sprūdī manu amatiņu (Var.: sprūdi manu lamatiņu; etwa: "lass meine Falle Wild fangen!")!
tu jau pate gana redzi: caur ce̦puri mati līda BW. 30431. Refl. -tiês, sich losmachen: gribu ar tuo eksāmenu sprūdīties vaļā Tirzm. 78. Zu sprûst.

Avots: ME III, 1025

trûdît, = trûdinât: zeme trūda nesējiņu BW. 27696.

Avots: ME IV, 251

trūdîtiês,

1) trauern, klagen
Ruhental n. DL.;

2) "?": manas ausis trūdas Etn. I, 7 aus einem alten Gesangbuch.

Avots: ME IV, 251

uzsprûdît,

1) aufhetzen:
u. kaķam suni Bers., Golg., Sessw.;

2) einen Schuss abfeuern auf:
mednieks paguva vēl zaķam uzsprūdīt Saikava.

Avots: ME IV, 383

ãrdêt, -ẽju, tr., härten: dzelzi. Übertr., stählen: temperaments rūdīts un ārdē̦ts dzīves grūtumuos Vēr. I, 1434. [Wohl aus mnd. harden entlehnt, obgleich dieses in der Bed. "härten" nicht belegt zu sein scheint.]

Avots: ME I, 241

atlaîdinât,

1) a. dzelzi (nicht: Eisen härten, sondern) Eisen erweichen
Festen u. a. a, cirvi, kas pārāk trausli nuorūdīts Golg. a. nazi Siuxt, ein Messer durch Hitze stumpf machen: karstā ūdenī nazi nedrīkst bāzt, juo tad tuo ātri var a.;

2) mākulītis atlaidināja BielU. "der Nebel wandelte den Frost in Tauwetter".

Avots: EH I, 152

dzeldinât, ‡

2) härten;
rūdīt Trik., (mit el̂ ) Meselau: dz. izkapti.

Avots: EH I, 353

gleĩjât,

1) ausgleichen
(fig.) N. - Bartau;

2) "härten",
rūdīt."]

Avots: ME I, 624

‡ làdzgrūde ² (mit dz aus c ?) Bērzgale "ein Strauch mit nicht dickem, ein wenig buntem Stamm": eglīte, priedīte aug kalniņa galiņā; lādzgrūdīte, paeglīte, tās - kalniņa maliņā.

Avots: EH I, 726

mâksla,

1): viņš ir kaŗa mākslās rūdīts Vindedze 85.

Avots: EH I, 789

nùorûdinât, nùorûdît, tr., abhärten, stählen: nuorūdīts tē̦rauds, vīrs, blēdis. šis pārbaudījums bija viņa dvēseli nuorūdinājis Vēr. II, 1108. Refl. -tiês, sich abhärten, gestählt werden: tagad viņš jau pilnīgi apradies un nuorūdījies JR. IV, 84. cilvē̦ka organisms nuorūdās pret lipīgu slimību Vēr. II, 84.

Avots: ME II, 841

pamûdît Golg. "ptötzlich loslassen (etwas Aufgehaltenes), pasprūdīt".]

Avots: ME III, 74

‡ spudîtiês, = sprūdītiês (?): Īkšķītis gribējis s. nuo de̦sas ārā Pas. IX, 140. Falls nicht fehlerhaft, zu li. spáudžiu "ich drücke", gr. σπεύδειν "streben" u. a. bei Walde Vgl. Wrtb. II, 659.

Avots: EH II, 563

stīgât,

1): maisus s. (mühsam heben;
mit î ² ) ratuos iekšā Siuxt;

2): kārtīgi izrūdīti kaļķi stîgā kâ biezpiens AP. me̦dus, sīraps stîgā un arī biezpiens - uz pannas ce̦puot - tuop staipīgs, sīksts un stîgā Nötk. nuoburts piens un ziepes stîga ² Salis;

3): gurķi stîga ² Salis; ‡

5) = stîguôt 4 (?): kumeļam stīgām šuvu iemauktiņus; ... izjāju prūšus, leišus stīgādams, kuoklē̦dams BW. 13248, 8 (aus Selg.); "vilkt stīgu" (mit î ) Wessen; ‡

6) "?": guovs stîgā uz vēršuošanuos, arī grūta guovs stîgā AP. ‡ Refl. -tiês PV. "?": guovs stīgājas (= slienājas Lemb., hier mit î ² ).

Avots: EH II, 582

ziviķis "?": ve̦cs zvejs un rūdīts ziviķis Domas IV, 463.

Avots: ME IV, 729

zuõbe̦ns,

1) zuõbe̦ns AP., C., Dond., Dunika, Iw., Jürg., Līn., Ruj., Schnehpeln, Stenden, zùobe̦ns ² Golg., Heidenfeld, Sessw., zuobens U., zuõbens Arrasch (hier. nom. pl. zuõbeni), N. - Salis, Salis (nom. pl. zuõbeņi), AP., zuõbins PS., Serbigal, Trik., Wolm., zùobins ² Preili n. FBR. VIII, 11, Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 14, Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Meiran, Warkh., (neben einem nom. pl. zubobeni ²⁾ Bers., Kl., Prl., Saikava, Schwanb., zuobins U., Memelshof, zuobins, -s VL. n. U., zuobans BW. 3422 var. (aus Loddiger), zuobans Mag. XIII, 2, 48, (mit ùo ² ) Nerft, Prl., zuõbe̦ns Frauenb., Demin. zuobeniņš, zuobentiņš, zuobiniņš, zuobintiņš, das Schwert, der Säbel, der Degen:
balts zuobe̦ns (zuobins L., St.), ein blosser Degen U. zuobiņa (zuobina L.) spals, Degengefäss U., St. zuobina rags, Parierstange L. zuobe̦nu asināt Kra. Vīt. 55. zuobeņus rūdīt Aus. I, 8. piejuozt zuobentiņu 44. zuobe̦ns šķindēja Kra. Vīt. 79. zuobinu nebūs svīst, ne karst Br. 118. abām pusēm griezīgs zuobe̦ns Kra. Vīt. 96. ar zuobinu krustu... uzvilkt Pas. IV, 11 (aus Schrunden). ja tu šuo zuobini vari kustināt, tad tu... uzvārēsi LP. VI, 576. students bij... labs zuobe̦nu sitējies Lautb. Lomi 148. nevarēju bruņas nest, ne tē̦rauda zuobentiņu (zuobeniņu BW. 2156, 1; zuobintiņu 2156, 1 var.) BWp. 2156, 1. pašam dzelžu kalējam bez tē̦rauda zuobentiņš (Var.: zuobeniņš, zuobiniņš) BW. 21318. dieviņš manim iešķiņķuoja seši zari zuobentiņu 9092. zaļš zuobeniņš BW. 14184, 1. sudraba zuobeniņš 31292 var. kaŗa zuobentiņš 32019, 11. zuobentiņus (Var.: zuobeniņūs, zuobintiņus) kaldināja 26335. nelauz manu zuobentiņu! 18756. pušu lauza zuobiniņu 18756, 2. ruociņa piekususe zuobeniņu (Var.: zuobentiņu) vēcinuot 13303. zuobeniņa (Var.: zuobentiņa, zuobiniņu) galiņā 21088. metēs viņš... zuobinā un nuomira Glück I Chron. 11, 5. atlikuši nuo mē̦ra, nuo zuobiņa un nuo bada Jerem. 21, 7. es nee̦smu nācis mieru atnest, bet zuobeni Matth. 10, 34;

2) zuobins, die Sensenklinge
Bielenstein Holzb. 518;

3) zuobins, der hölzerne, messerartig geformte Schlägel beim Flachsschwingen
Bielenstein Holzb. 523;

4) vilku zuobe̦ns, iris germanica U.;

5) in genitivischen Verbindungen: zùobeņu ² auzas Lubn., eine Art Hafeŗ bei dem die Rispen nach einer Seite gerichtet sind;
zuobeņa (zuobe̦na U.) zivs, der Schwertfisch (xiphiasgladius L.) RKr. VIII, 105; orca gladiator Konv. ² 570. Wohl zu zùobs (zur Bildung vgl. etwa li. ą̃sinas "gehenkelt": ā,sà "Henkel" u. a. bei Leskien Nom. 400), und zwar am ehesten zu zùobi "die Schneide" (in diesem Fall ursprünglich: eine mit einer Schneide versehen Stichwaffe). Im fernen Osten gebe es übrigens auch Schwerter, die mit einem Zahn versehen sind; und über gezähnte Sicheln vgl. Schuchardt Globus LXXXI, 228.

Avots: ME IV, 756