I rūsis, s. rūsa I.

Avots: ME III, 573

I rūsis,

1): rūša zeme Lettihn, eisenoxydhaltiger Boden;
nuoberzēt (rakstāmām spalvām) rūšus (Rost?) un tintes apkaltumus Jauns. Raksti IV, 68. gē̦rbs ... kļuvis netīri pe̦lē̦ks un plankumains gan nuo rūšiem ("?"), gan nuo tintes 64. kuodes ēda vilnānītes, rūši ("?") pašu ne̦sātāju BW. 27696 var. iemešu rūšu ("?") piku ... ganībās, lai rūsēja, lai pelēja ... gana meitas 12727, 5;

2): Getreiderost
(mit ù ² ) Warkl.; salnai ē̦stas, rūšam kuostas Tdz. 57654, 1;

3): rūši me̦t Setzen, es wetterleuchtet
(dieselbe Bed. hat wahrscheinlich auch rūsis ve̦lk Gr.-Buschh. n. Fil. rnat. 64).

Avots: EH II, 389

II rūsis, s. rūsa II.

Avots: ME III, 573

II rūsis: (paklētē) bija ve̦ci rūši (= rūsa II 3?), daždažādas suķes un pat stikli Jauns. B. gr. ³ 111.

Avots: EH II, 389

III rûsis ² Nigr., Name eines rostfarbenen Hundes Ar.

Avots: ME III, 573

IV rūsis, der Herd-, Plietenring Friedrichstadt; Plur. rūši Spr., verrostete Eisenstücke (mit ù ²⁾ Selsau, Sessw., Warkl., Gr.-Buschhof. Zu rūsis I.

Avots: ME III, 573