sàlît Wolm. u. a., sàlît ² Prl., -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) salzen:
gaļu, zivis.- Part. praet. pass. sàlîts,

a) salzig
Salis, Ulpisch: putra šuodien sālīta Serbigal n. FBR. IV, 56;

b) fig., salzig, gepfeffert; teuer:
mājenieki pacienā panāksniekus ar juo sālītām ... dziesmām BW. III, I, 23. sālīti juoki Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) schlagen
Celm. Refl. -tiês, sich salzen Spr. - Subst. sàlĩjums,

1) das einmalige Salzen;

2) die Salzlake
U.: jāielej . . . kaklā siļķu vai gaļas sālījums Etn. IV, 120; die geronnene Flüssigkeit der Fleischbrühe, Gallerte Kronw. n. U.: tu drebi kâ teļa sālījums, du zitterst wie eine Kalbsgallerte U.

Avots: ME III, 802

sàlît, Refl. -tiês: auch Siuxt, Sonnaxt: kad divas, trīs nedēļas gaļa sālās, tad ir nuosālījusies Seyershof. gaļa vus˙labāki sālās rudeņuos Mahlup.

Avots: EH XVI, 470