sildīt
sil˜dît (li. šìldyti) Wolm., C., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Dond., Līn., Iw., Deg., sìldīt 2 Nerft, Prl., Preili, silˆdīt 2 Ugalen n. FBR. VII, 27, -u, -ĩju, sildinât L., U., Warkl. (li. sìldinti), wärmen: ar tuo šāvienu tu tik gaisu sildīji Mag. III, l, 130. rudzu lauks lielījās sildīt manu muguriņu BW. 641, puiši silda, ka ar pašiem paliek silti Aps. VI, 8. Sprw.: sildīta putra vairs nesmeķē RKr. VI, 647. ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi 340. kas zuobus saulē silda . . . Br. sak. v. 1546. manu muguru sildīja, ich habe Prügel bekommen Mag. IV, 2, 145. Refl. -tiês, sich wärmen. Subst. sil˜dîšana, das Wärmen: Sprw. labs nāk ar gaidīšana, silts - ar sildīšanu. sil˜dîšanâs, das Sichwärmen; das Aufwärmen von Wasser (fürs Vieh) Etn. III, 74. Zu silt.
Avots: ME III, 838
Avots: ME III, 838