sālīt
sàlît Wolm. u. a., sàlît 2 Prl., -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,
1) salzen:
gaļu, zivis.- Part. praet. pass. sàlîts,
a) salzig
Salis, Ulpisch: putra šuodien sālīta Serbigal n. FBR. IV, 56;
b) fig., salzig, gepfeffert; teuer:
mājenieki pacienā panāksniekus ar juo sālītām ... dziesmām BW. III, I, 23. sālīti juoki Apsk. v. J. 1905, S. 547;
2) schlagen
Celm. Refl. -tiês, sich salzen Spr. - Subst. sàlĩjums,
1) das einmalige Salzen;
2) die Salzlake
U.: jāielej . . . kaklā siļķu vai gaļas sālījums Etn. IV, 120; die geronnene Flüssigkeit der Fleischbrühe, Gallerte Kronw. n. U.: tu drebi kâ teļa sālījums, du zitterst wie eine Kalbsgallerte U.
Avots: ME III, 802
1) salzen:
gaļu, zivis.- Part. praet. pass. sàlîts,
a) salzig
Salis, Ulpisch: putra šuodien sālīta Serbigal n. FBR. IV, 56;
b) fig., salzig, gepfeffert; teuer:
mājenieki pacienā panāksniekus ar juo sālītām ... dziesmām BW. III, I, 23. sālīti juoki Apsk. v. J. 1905, S. 547;
2) schlagen
Celm. Refl. -tiês, sich salzen Spr. - Subst. sàlĩjums,
1) das einmalige Salzen;
2) die Salzlake
U.: jāielej . . . kaklā siļķu vai gaļas sālījums Etn. IV, 120; die geronnene Flüssigkeit der Fleischbrühe, Gallerte Kronw. n. U.: tu drebi kâ teļa sālījums, du zitterst wie eine Kalbsgallerte U.
Avots: ME III, 802