I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs ² Prl., Adv., sīvi,

1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,

a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;

2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;

3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.

Avots: ME III, 856

I sĩvs,

1): nu spannim izgājis viss skābums, un nu piens vairs nebūs s. Siuxt. s. dūms AP.;

2): sīvi kuost mē̦dz mušas Dunika, Siuxt, Strasden. sĩvā muša Dunika, eine gawisse Fliege, die Menschen sehr schmerzhaft sticht.
kuo tie kraukļi sīvi krāca? BW. 33596, 7 var.

Avots: EH II, 493

II sīvs sīvs U., sīve L., U.,

1) "scharfe Materie"
U.; sìvs ² Selb., Gr.-Buschh., sīvs Spr., Laud., Bers., sìve ² Kalz., auch sīvais, die Mistjauche U.: aplej kāpuostus ar sīvu - spradzes neēdīs! Gr.-Buschh. žīds brien sīva duobē, kas atruodas laidara priekšā Pet. Av. saimniece atrada guovis par daudz slapjas un ar sīvuo apliekšējušas A. v. J. 1900, S. 368. jāiet pie tāda saimnieka, kam laidars līguosies vienā sīvā Vēr, v. J. 1903, S. 49. vainu smēre ar luopu vircu jeb sīvu Etn. IV, 115;

2) sĩvs Jürg., sìvs ² Mar. n. RKr. XV, 135, Gr.-Buschhof, sīvs Wessen, das Öl, das sich beim Stossen gefeuchteten Hanfes bildet
U.: jāgrūž, kamē̦r rulk kaņepēm sīvs lauku Vīt. 57;

3) sîve Karls., sìve ² Schwanb., die Gerberlohe.
In der Bed. 1 und 3 wohl zu sĩvs I. In der Bed. 2 dagegen vielleicht nebst sijums und li. sývai "der "Saft", syva "Seim" zu ahd. seim "Seim" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 464 f., Bezzenberger BB. XXVII, 144.

Avots: ME III, 856

II sīvs,

1): auch (mit ĩ ) AP., (mit ì ² ) Auleja, Lubn., Warkl.: (ce̦pure) kūtie sīva smeļamā BW. 20527, 1 var.;

2): auch Schujen, Wessen, (mit ĩ ) AP., Ramkau, (mit ì ² ) Erlaa.

Avots: EH II, 493