sēnala
I sẽ̦nala Wolm., Bl., Karls., Ruj., Salis, AP., Serbigal, Līn., Deg., sè̦nala 2 Kl., Prl., Preili, sẽ̦ne̦la Iw., sē̦nula N.-Schwanb., Bers., (mit è̦ 2 ) Lös.,
1) die Hülse,
(Plur. sē̦nalas) Kleie U.: Sprw. lai būtu ir nuo sē̦nalām, kad tik ciema kukulis! auzai gaŗa sē̦naliņa (Var.: sēneliņa) BW. 9723. sijādama, vētīdama, griezies pate sē̦nulām! 4834. cilvē̦ki jūk un griežas dzīvē kâ sē̦ne̦las sietā Janš. Bandavā I, 3. ne sē̦nalas tu nedabūsi (du wirst gar nichts bekommen) MWM. VI, 638. ne sē̦nalu uostījis Celm., hat nichts gegessen;
2) fig., ein leichtsinniges Mädchen
(sè̦nula 2 ) Golg.: neduomā. tu, tautieti, ka es tāda sē̦nuliņa (Var.: sē̦naliņa)! BW. 21786. man pašam gadījās vējā laista sē̦naliņa (Var.: līgaviņa) 22018, 3 var. - sē̦nalu ļaudis L, od. ļaužu sē̦nalas, ein Abschaum von Menschen U., Brasche. - sē̦nalu zaķis LP. III, I08, ein ängstlicher, feiger Mensch Celm.;
3) sē̦nalas, Träber St. Wohl mit Metathese aus *sē̦lana resp. *sē̦le̦na = li. sėlenà, plur. sė´lenos "Schlaube(n) von Körnern"
(zur Metathese vgl. seinuoles). Etwa (als unversehrt, ganz Gebliebenes) zur Wurzel von lat. solidus "ganz" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 510 f.)? Im Vokalismus stimmten got. sēls "gut" u. a. (bel Walde l. c. Il, 506 f.), wenn diese damit verwandt wären. Oder aber eher (s. Flck Wrtb. llI4, 422 und Falk-Torp 940, wo auf an. skd "Spreu" und dän.-norw. saa(d)er "Kornschalen, Klele" verwiesen ist) nebst li. pasėlỹs "Aussaat" und air. sil "Same" zu sẽt "säen"?
Avots: ME III, 826, 827
1) die Hülse,
(Plur. sē̦nalas) Kleie U.: Sprw. lai būtu ir nuo sē̦nalām, kad tik ciema kukulis! auzai gaŗa sē̦naliņa (Var.: sēneliņa) BW. 9723. sijādama, vētīdama, griezies pate sē̦nulām! 4834. cilvē̦ki jūk un griežas dzīvē kâ sē̦ne̦las sietā Janš. Bandavā I, 3. ne sē̦nalas tu nedabūsi (du wirst gar nichts bekommen) MWM. VI, 638. ne sē̦nalu uostījis Celm., hat nichts gegessen;
2) fig., ein leichtsinniges Mädchen
(sè̦nula 2 ) Golg.: neduomā. tu, tautieti, ka es tāda sē̦nuliņa (Var.: sē̦naliņa)! BW. 21786. man pašam gadījās vējā laista sē̦naliņa (Var.: līgaviņa) 22018, 3 var. - sē̦nalu ļaudis L, od. ļaužu sē̦nalas, ein Abschaum von Menschen U., Brasche. - sē̦nalu zaķis LP. III, I08, ein ängstlicher, feiger Mensch Celm.;
3) sē̦nalas, Träber St. Wohl mit Metathese aus *sē̦lana resp. *sē̦le̦na = li. sėlenà, plur. sė´lenos "Schlaube(n) von Körnern"
(zur Metathese vgl. seinuoles). Etwa (als unversehrt, ganz Gebliebenes) zur Wurzel von lat. solidus "ganz" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 510 f.)? Im Vokalismus stimmten got. sēls "gut" u. a. (bel Walde l. c. Il, 506 f.), wenn diese damit verwandt wären. Oder aber eher (s. Flck Wrtb. llI4, 422 und Falk-Torp 940, wo auf an. skd "Spreu" und dän.-norw. saa(d)er "Kornschalen, Klele" verwiesen ist) nebst li. pasėlỹs "Aussaat" und air. sil "Same" zu sẽt "säen"?
Avots: ME III, 826, 827