sakal˜t, tr., schmieden; zusammenschmieden; fesseln; beschlagen: ze̦ltu sakala plakanu II Mos. 39,3. nuoziedznieku sakala ķēdēs. sakaltu kumeliņu Biel. 1588; kalēju, kas lai sakaļ man (pārlūzušuo) zizli Pas. II, 171. Refl. -tiês,

1) vieles fertigschmieden (lassen): s. daudz izkapšu. saimnieks sakalis visam gadam;

2) unversehens zusammengeschmiedet werden: dzelzi kaļuot caurums sakalies Salis.

Avots: ME II, 644

sakal˜t,

1): s. (= apkait) zirgu Seyershof; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch
kal˜t: dzenis visu cauru ziemu sakala mūsu dārzā AP.; ‡

3) "?": jau es diezgan muļķību esuot sakalis Jauns. Raksti IV, 232; ‡

4) (vieles) schmiedend zu etwas umformen:
šķē̦pus sakaluši lemešuos Tdz. 53034, 1. Refl. -tiês,

1): es savam vīriņam dzelža važas sasakalu Tdz. 49042. "sakalis" ME. III, 644 in "sakalies" zu verbessern;

2): cik tev šķībi sakaties! Saikava.

Avots: EH XVI, 415