Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'sakalt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'sakalt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (5)

sakalt

sakal˜t,

1): s. (= apkait) zirgu Seyershof; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch
kal˜t: dzenis visu cauru ziemu sakala mūsu dārzā AP.; ‡

3) "?": jau es diezgan muļķību esuot sakalis Jauns. Raksti IV, 232; ‡

4) (vieles) schmiedend zu etwas umformen:
šķē̦pus sakaluši lemešuos Tdz. 53034, 1. Refl. -tiês,

1): es savam vīriņam dzelža važas sasakalu Tdz. 49042. "sakalis" ME. III, 644 in "sakalies" zu verbessern;

2): cik tev šķībi sakaties! Saikava.

Avots: EH XVI, 415


sakalt

sakal˜t, tr., schmieden; zusammenschmieden; fesseln; beschlagen: ze̦ltu sakala plakanu II Mos. 39,3. nuoziedznieku sakala ķēdēs. sakaltu kumeliņu Biel. 1588; kalēju, kas lai sakaļ man (pārlūzušuo) zizli Pas. II, 171. Refl. -tiês,

1) vieles fertigschmieden (lassen): s. daudz izkapšu. saimnieks sakalis visam gadam;

2) unversehens zusammengeschmiedet werden: dzelzi kaļuot caurums sakalies Salis.

Avots: ME II, 644


sakaltēt

sakàltêt tr., trocknen (perfektiv); vertrocknen, verdorren lassen.

Avots: ME II, 644


sakaltināt

sakaltinât: auch (mit alˆ 2 ) Popen; tropikas karstums viņa vē̦de̦ru sakaltinājis Dünsb. Temps 101.

Avots: EH XVI, 415


sakaltināt

sakaltinât Nigr., Ermes, Widdrisch,Siuxt, Kursiten, Salis, = sakaltêt: s. daudz mizu; s. ādu˙sakaluôt,

Avots: ME II, 644

Šķirkļa skaidrojumā (55)

asaka

asaka (li. ãšaka oder ašaká), ase̦ka N. - Bartau LP. VI, 746, Demin. asaciņa, in Mar. RKr. XVII, 105 asadziņa, die Gräte: ļauna asaka, ein böses Weib. Sprw.: ļauna asaka allaž dūmus kvēpina, ein böses Weib, ein bitter Rauch. sakaltis kā asaka, von einem sehr Mageren. nuobraucis zirgu kā asaku. [Nebst slav. osoka "Riedgras" zu ass "scharf"; s. Brandt PФВ. XXIII, 100, Zubatỳ AfslPh. XVI, 403, Būga KSn. I, 142 f. und 269.]

Avots: ME I, 142


atlaist

atlaîst,

1): kad atlaiž nuo buomja vienu gabalu neausta aude̦kla, tad tuo sauc par atlaidienu
Seyershof;

8): a. grāmatu, einen Brief hersenden
Pilda u. a.; ‡

11) nach hinten sinken lassen, zurücklehnen:
galviņu atpakaļ atlaidusi (atme̦tusi) Janš. Apskats 1903, S. 67; ‡

12) herwerfen, -schleudern
Dunika, Wolm. u. a.: a. akmeni, ripu; ‡ 13) a. ūdeni, urinieren Ar. Refl. -tiês,

1): luogi atlaižas, die Fenster tauen
auf Grenzhof; ‡

6) erschlaffen, zusammensinken, kleiner werden:
pampums atlaidies Siuxt (ähnlich Pas. IX, 409); ‡

7) durch Hitze stumpf werden
Siuxt: nazis (karstuma) atlaidies;

8) weicher werden
Siuxt: skurstenī sakaltušu ādu nuoliek klētī uz kluona, lai atlaižas mīkstāka.

Avots: EH I, 152


bezkrāsains

bezkràsaîns, farblos: dze̦lte̦nās lapas paliek bezkrāsainas Vēr. I, 1486. viss bij savītis, sakaltis, bezkrāsains Smilga.

Avots: ME I, 284


cietīgs

I ciêtîgs, hart, streng (seinem Wesen nach, in jeglicher Hinsicht): ciets kuoks var būt arī tāpēc, ka krietni sakaltis, bet"cietīgs"tāds jau viscaur nuoaudzis pēc savas dabas Sirmais. viņi sāka cietīgi pārmeklēt visu apgabalu Kaudz. M. 348.

Avots: ME I, 396


dona

I duõna (li. dúona "Brot"), duone L., ein Schnitt Brot, besond. das Brotende: duoniņa sakaltušas maizes A. XX, 83. nuogriezis riku vis˙apkārt duonai Seibolt. nuo visa klaipa tikai duona atlikusies Lasd. ne duoniņas, total nichts Kav. [Am ehesten zu ai. nom. pl. dhānāh, "Getreidekörner", mpers. dân "Getreidekorn"; s. Fick Wrtb. I 4, 247, Zubatý BB. XVIII, 250 und Trautmann Wrtb. 58.]

Avots: ME I, 534


drice

II drice AP., = sliẽde (Spur, Geleise): kad zeme sakaltusi, tâ ka ar kāju nevar biržuot, tad piesien valgā kuo smagu un, ve̦lkuot tuo pa zemi, izve̦lk drices (biržu vietā).

Avots: EH I, 333


graulis

graulis, ‡

4) graũlītis Seyershof "sakaltusi maizes duoniņa": es nuo graulīšiem vien uzēdināju sivē̦nu.

Avots: EH I, 399


ieskrabēt

I ìeskrabêt, [ìeskrabêtiês Bers., erknarren: sakaltis kažuoks piedeŗuoties ieskrab Wessen. man tâ kâ skrabas truoksnis ieskrabēja ausīs Fest.] viņas durvis ieskrab Stari I, 237. [ Vom Geräusch, das beim Schrapen od. beim Nagen der Mäuse entsteht Bers., Welonen u. a.: pele ieskrabējās].

Avots: ME II, 65


izkramt

izkram̂t 2 Dunika, austrocknen (intr.): izkramusi (sakaltusi kâ krams) pļava, druva.

Avots: EH I, 458


izraidīt

izraidît, tr.,

1) hinausschicken:
tev bij mani appuškuot, tautiņās izraidīt BW. 27672. Edei darba radās pilnas ruokas, nevien izraiduot puišus un meitas Sudr. E.;

2) ausweisen, verschicken, verbannen:
jauneklis tiek nuotiesāts uz izraidīšanu nuo salas Vēr. I, 1408. Refl. - tiês, auseinandergehen, bersten, platzen: atvēra izraidīsjušās istabas durvis A. XI, 178. kad durvis sabriedušas, tad atkal sakaltušas, ka paliek šķirbas, tad tās ir izraidīsušās Druw. Etn. IV, 34, Bers., Serb., Nötkh. n. A. XV, 82. [sakaltis kuoka truks ir izraidījies.]

Avots: ME I, 788


kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188


kakalze

kakalze, kakalˆza Mar., ein hart gewordener Lehmkumpen, der durch die Egge nicht fein gemacht werden kann Oppek. n. Mag. XIII, 23: Gulbenē ve̦ci ļaudis stāsta, ka kakalze (sakaltis māla gabals uz lauka) e̦suot vilka māsa un akmens vilka brālis LP. VII, 574. [Vielleicht mit Reduplikation zu apkala (s. dies), aizkalēties (s. dies) und kàlst; zum z vgl. kukurznis, kukulznis und ciekurznis.]

Avots: ME II, 137


kaltavas

[kaltavas "maigles, spiestavas" Wessen; kal˜tavas N. - Peb., kàltavas 2 Kreuzb. "galdnieku spailes, kuŗās ar vadžiem sadze̦n cieši kuopā līmējamus dēļus un patur tâ, kamē̦r līme sakaltusi" Fiaden. - Zu kalst?]

Avots: ME II, 145


kams

I kams (комъ "Klumpen"),

1) Klumpen, eine grössere Masse:
alenēm bij liels kams me̦dus Bers., [Nötk.] paķer kādu kamu sviesta. me̦du ēdām kamiem vien. cērmes nāca bē̦rniem kamiem (kamuos) vien Serb., Druw., Bers. n. A. 284. čūskas izrīsta nesagre̦muotās daļas, kamā savīstītas, atpakaļ A. XV, 2, 391. čūskas luokuoties kamu kamiem Saul. bišu kams, die Waben der Hummeln Peb., Smilt., Tirsen. [pastalas sakaltušas kamā Drobbusch;

2) Kloss von Erbsenmuss od. von Hanf (vgl.
kami II). - Wohl zu kamuols, ce̦murs u. a.; der Anklang an dial. kams "Kloss von Blut" (s. dazu Falk - Torp 490) ist wohl nur zufällig.]

Avots: ME II, 152


ķervele

ķer̂vele, etwas Zusammengeschrumpftes: ābuols sakaltis ķervelē Mar. n. RKr. XV, 122. - ķer̂veļi Ronneb., ķerveles Bers., Morcheln.

Avots: ME II, 370


kraņa

kraņa: zirgs sakaltis kâ k. (ist sehr mager) A. Leitāns. ve̦cam kraņam (Schindmähren) Janš. Mežv. ļ. II, 246.

Avots: EH I, 642


krepele

I krepele "biezs, sakaltis netīrums" Seyershof: ābuoli saplaisājuši un me̦lnas krepeles ap plīsumiem. Vgl. krepeles.

Avots: EH I, 649


kreve

kreve [Fest.], krevele, krevelis [PS., Wolm.],

1) geronnenes Blut, Schorf, Borke auf Wunden, die sich beim Verheilen bildende Kruste:
kreve - sakaltušas asinis uz kāda ievainuojuma vai auguoņa Naud. iz ādas ievainuojama izsūcas asinis, kuŗas gaisā sare̦c krevelī B. Vēstn. krevele jau me̦tas, es bildet sich schon Schorf auf der Wunde. [krevelis Prawingen, krevele Stenden, Gr.-Sessau "nelīdze̦nums"];

2) etwas Geronnenes, eine quablige Masse, Kruste:
lai gļuotas nesabiezē krevelē SDP. VIII, 59. slapjums, kuŗš sakalst par krevelēm Konv. 2 766. puņķu, sūdu krevele Nand. miza, kas sastāv nuo trauslas kreves Konv. l 916. [krevele U., eine grosse Masse, Menge];

3) krevele [Nötk.], krevelis, Morchel;

4) kreveles, kre̦vuļi, Schleimauswurf, Speichel
Selg. n. Etn. IV, 98. [Zu li. kraũjas, apr. krawian, apoln. kry, aksl. krъvь, la. cruor, ir. crú, ai. kravya-m "Blut", gr. χρέας "Fleisch", li. krùvinas "blutig" av. xrū- "blutiges, rohes Fleisch", u. a., s. Trautmann Wrtb. 142 f. und Ernout Bull. XXIII, 23 ff.]

Avots: ME II, 274, 275


laumēt

laumêt, - ẽju, hexen [Gold.]: Laumas lielās piektdienas rītā vazājuoties uotra saimnieka ganībās ar baltu piena slauceni uz ruokas un lasuot pa ganībām sakaltušus guovs ķe̦pu gabaliņus, kuŗus sakrājuot slaucenē priekšdienām, kad ies svešā kūtī laumēt LP. V, 1.

Avots: ME II, 429


lecens

le̦ce̦ns, erschlossen aus hochle. lacans Mar. n. RKr. XV, 123, ein Stück, Klumpen: bieza piena, tauku, sviesta le̦ce̦ns; [samirkušu un pēc tam sakaltušu miltu gabals; sakaltušu vai sasalušu mē̦slu lêkša, samirkuša, salipuša vai sasaluša sìena lêkša Lettin. snieg le̦ce̦niem; mē̦sli uz tīruma izārdīti le̦ce̦niem Mar. - Vgl. le̦cē̦ns 1.]

Avots: ME II, 443


miekšķēt

[miekšķêt Fest., Mitau, = miekšêt

1: sakaltušas pastalas miekšķē; s. auch miekšêt.]

Avots: ME II, 652


miešķēt

[miešķêt,

1)"?": ļaudis apmanīja pelēķi pagaldē un miešķēja pa durvīm ārā Pas. I. 194 (aus Selg.);

2) = miekš(ķ)êt 1 Bers., Warkl., Laud., (mit iê) Fest., Kalz., Sessw., N. - Schwanb., Walgalen: m. miežus iesalam, sakaltušu maizi, zirņus vārīšanai;

3) schlagen
Rujen, Walk;

4) "essen"
N. - Schwanb.]

Avots: ME II, 655


palds

I palˆds,

1): auch (mit al) N.-Laitzen n. Etn. IV, 166, Heidenfeld, Lubn., Rugāji, Saikava; p. galdauts ("kas slīd zemē nuo galda") Saikava; ‡

2) "ir-stuošs" (mit alˆ) Heidenfeld: siens sakaltis trakajā: p.

Avots: EH II, 150


pampars

[pampars,

1) ein kräftiger, stämmiger Mann:
tāds pampars var viens pats ve̦zumu celt; pamparinš, ein Knirps Ladenhof;

2) "ce̦lms, ve̦cs, sakaltis kuoka gabals" Serben, Bauske;

3) e1n Schimpfname
Akn.;

4) "jauna, cieta kuoka daļa, kas izaug kuoka ievainuojuma vietā" Alt-Rahden.]

Avots: ME III, 73


pelēts

pe̦lē̦ts "?": ne pe̦lē̦tas [?] (Var.: pe̦lnainas, sakaltušas) garuoziņas BW. 4440, 3 var.

Avots: EH XIII, 221


peska

I pe̦ska

1) der Baumschwamm
Ruj., Salisb.; dafür pe̦skus Celm.;

2) etwas Hartes, Vertrocknetes:
sausa, sakaltuse siļķe kâ pe̦ska; cieta maize kâ pe̦ska Burtn. gaļa, kas nav labi izvārījusēs, ir cieta kâ pe̦ska. "vilka kūla" Wessen. Vgl pese I.

Avots: ME III, 203


ragankauli

ragankauli, raganukauli (auch einzeln geschrieben; s. ragana I

2), Johannisblut, Hartheu (hypericum
L.) RKr. II, 72: ragankaulu sakaltušie kāti Sudr. E. MWM. v. J. 1895, S. 1.

Avots: ME III, 464


rags

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. 1 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466


rengulis

re̦ngulis, gew. der Plur. re̦ñguļi Kursiten, Dond., re̦ñguli Ahs., Pferdemist Podsem, Schweinemist Dond., Ahs., hartgewordener Mist grösserer Tiere überhaupt Erwahlen: sakaltuši zirga re̦nguļi LP. V, 291. kastītē atradis tikai zirga re̦nguļus VI, 56. cūka liek re̦ngulus Ahs.

Avots: ME III, 511


rudzenis

rudzenis "?": kâ pussakaltušas puķes stumbrs rudzeņa (fehlerhaft für rudeņa?) laikā LA.

Avots: ME III, 555


sabirzt

sabir̂zt, intr.,

1) zerbröckeln, zerfallen, verwittern:
durvis... neizturēs trieciena spara un sabirzīs drumstalās JR. IV, 70. ķe̦rza... sabirza smalkām drupanām Pas. II, 137 (aus Lixna). planēti... sabirzīs, sadrups MWM. v. J. 1897, S. 343, ābuls tâ bija sakaltis, ka puse lapiņu sabirza uz lauka Kurs. ruoze savīta, sabirza A. v. J. 1899, S. 175. sīks, sabirzis ziedinš MWM. VI, 19. vainadziņš sabirzis Apsk. v. J. 1903, S. 213. tur mirst tas, kas kuopš gadiem . . . jau sabirzis Vēr. II, 821. vai jau tu sabirzīsi? wird es denn dir das Garaus machen? wirst du denn dabei auf den Lauf gehen? Mag. XIII, 2, 68;

2) leicht empfindlich werden
Seew. n. U.

Avots: ME III, 593


sabraucīt

sabraũcît,

1) freqn. sabraũcinât, tr., zusammenstreichen, zurechtstreichen:
sabraucīja matus Seifert Chrest. III, 3, 202. Bundulis ūsu sabraucījis II, 219. sabraucīs sakaltušas lapas ve̦se̦lu sauju LP. V, 17;

2) wiederholt reiben, streichen Dunika:
sabrauki man vē̦de̦ru, tad sāpes pāries! Rutzau.

Avots: ME III, 596


sabrūnēt

sabrũnêt, intr., braun werden, (beim Backen) verbrennen: plāceņi ir sakaltuši un sabrūnējuši Fest.

Avots: ME III, 598


sacirst

sacìrst, tr.,

1) zusammenschlagen, -hauen:
viņš sacirta zuobus A. XXI, 528. zuobi sacirsti Vēr. II, 671. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen;

2) zusammen-, zerhauen, -hacken; ein bestimmtes Mass Holz fällen:
lācis iznesa re̦snu uozuolu, bet arī tuo lapsa sacirta LP. VI, 280. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem VL. algādzis prasījis, cik par dienu varuot malkas sacirst LP. VI, 355;

3) längere Zeit od. vielemal hauen:
līdz pusdienai sacirtuši, gudrie brāļi sāk ēst LP. IV, 76. še sacirsti tik daudz cirtienu Kronw.;

4) plotzlich eine andere Richtung geben, zur Seite lenken:
sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. Refl. -tiês,

1) sich kräftig emporrecken
Arrasch, Wandsen: sacirtās viņš vienreiz, uotrreiz ar visu augumu un spē̦ku, un tikai trešuo reiz tā izšļuka nuo sakaltušā kuoka Kleinb. st. 14. zirgs sacirtâs (senkte den Kopf gegen die Brust) krūtīs MSil.;

2) sich verwühlen
U.; sich zusammenkrollen: dzija sacirtusies Lis.,Warkl.;

3) plotzlich eine andere Richtung nehmen:
ceļš piepēši sacirtās sāņus R. Sk. I, 20;

4) sich sehr schmuck ankleiden
PS., Gr.Buschhof;

5) für sich viel hauen: s. muižas mežā malkas;

6) unversehens zerhauen werden:
lietas kuoks sacirtās malkā. malku skalduot sacirties zābaks;

7) sich hauend überanstrengen:
viņš sacirties malkas gul slims Golg.

Avots: ME III, 602, 603


sakalst

sakàlst: sakaltuši ("vāji") bē̦rni Bolwen.

Avots: EH XVI, 415


sakalst

sakàlst, intr., vertrocknen, verdorren: Sprw. sakaltis kâ reņģe JK. II, 445, kâ dieva kuocinš RKr. VI, 142, kâ asaka 30. savītis, sakaltis kâ tabaka. sakalsti kâ kuoks! Br. 31, kâ purva niedre! ebenda 117. nuove̦lk ķēvei ādu un izklāj saulē, lai sakalst LP. IV, 79. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. bukam ragi sakaltuši (Var.: izkaltuši) BW. 30104 var. lai sakalta tautu dē̦ls, kâ sluotiņa sē̦tmalā 14087, 6 var. sakaltis vecītis A. XX, 211. viņa stāvs ir tik sīks un sakaltis JR. IV, 75. sakaltušās... guovis ierija tre̦knās guovis I Mos. 41,20. šiem sirds pa˙visam sakalstu Aps. III, 8. - sakalsta sē̦rga, die Schwindsucht Für. I (unter delt). sakal˜t, delt).

Avots: ME II, 644


sakaustīt

sakaûstît,

1): spraislus ai vadžiem vai naglām s. ("sakalt, sasist"), lai nekust Zvirgzdine.

Avots: EH XVI, 416


salūzāt

salûzât, bersten, platzen: s. (= sasprē̦gāt) var ruokas Dunika. kad lûki ir sakaltuši, tie salūzā AP.

Avots: EH XVI, 428


samīzt

samìzt,

1): tabakas lapas samīza un sakaltēja (pret laputīm) AP.; ‡

3) = ‡ samīzināt Stenden. Refl. -tiês,

1): cē̦rpuot aita samieznas Lttic. 436.

Avots: EH XVI, 431


saplaisnēt

saplaisnêt N. - Peb., saplaîsnât 2 , -ãju Koddiack, saplaĩsnât Neuhausen, rissig werden, bersten, Ritzen bilden: vecītis izvilka nuo kabatas saplaisnējušu cigāru Pasaules lāpītājs 169. sakaltusi zeme saplaîsnē (Sessw., Nötk., Salgaln, Ruhental, Fockenhof, A. - Schwanb., Lös., Odsen) oder saplaîsnā Preekuln, Nötk., Laud., Sessw., Festen. le̦dus saplaîsnājis 2 od. saplaîsnējis 2 Schibbenhof.

Avots: ME II, 701


sarupt

sarupt, rissig werden (von der Haut), sasprēgāt: sarupušu ādu iesmērēt ar krējumu, lai vairāk nerupst (vējā un ūdenī neplaisā) N. - Peb. Part, sarupis, wer sich zusammengezogen (auch Mar.), gekrümmt hat Vank., AP.; "sarāvies" Lennew., Salgaln, Fehsen: sarupis, (sakaltis, sarāvies) kažuoks N. - Peb. salīcis, sarupis (Var.: sakrupis) RKr. VII, 81 (Rätsel); erbost Sessau,

Avots: ME III, 723


sēklājs

sē̦klājs,

1) = sēklinieki: dābuols... bija sakaltis kâ sē̦klājs A. v. J. 1902, S. 490;

2) ein Feldabschnitt zum Gewinnen der Saat (von Klee u. a.)
C., Bauske (mit ē, ), Ramkau.

Avots: ME III, 825


smildzināt

III smildzinât "?": ve̦lna valstību un spē̦ku smildzināt (schwächen, verringern?). Refl. -tiês "?" : sakaltuši lieli grē̦ku gabali negribas likties smildzināties Manz. Post. 1, 257.

Avots: ME III, 962


stopāt

II stùopât 2 "sukāt (vilnu)" Warkl. (von alten Leuten gebraucht): s. vilnu Liepna ("dauzīt vilnu ar sakaltušām aitas zarnām"), Lubn. n. FBR. XVII. 138.

Avots: EH II, 598


strumpulis

strumpulis,

1): vor "Gr.-Buschh." ME. III, 1094 einzuschalten "strùmpulis 2 "; mūsu tē̦vam gaŗi lini, viņu tē̦vam - strumpulīši Tdz. 50158, 2;

3): zeme sakaltuse strum̃puļiem vien (von ausgetrocknetem Lehmboden, in dem sich grosse Spalten gebildet haben)
A.-Ottenhof.

Avots: EH II, 590


stumbrainis

stumbrainis "?": ve̦cais kaktuss bija tikai sakaltis s. Daugava 1938, 313.

Avots: EH II, 595


švailēt

švailêt,

1): sich energisch betätigen
Memelshof: š. ar ēšanu, ar pļaušanu;

3) stark heizen
Memelshof: tas gan švailē tuo plīti!

4) "sakalt (dzelzi)" Gr.-Salwen;

5) "vēcināt" (mit aĩ) Gramsden.

Avots: EH II, 660


svelt

I svelˆt 2 : spilve̦ns galvu sveļ kâ sakaltē̦ta dzelzs Delle Neg. nieks 120. (vējš) dzīdams sausuo un asi sveļuošuo sniegu Anna Dzilna 156 f. jūsu tuvums mani sveļ Austriņš Naidnieki 64. šī uguns atkal svēla viņā karstu ... kāri iekliegties Daugava 1939, 819. ‡ Refl. -tiês "?": turp steigties ilgas de̦g un sveļas (zu svelties "stürzen"?) Fausts (1936), 107.

Avots: EH II, 614


tabaks

tabaks Autz, Gr.-Buschhof, Kandau, Selg., Stenden, Wandser., tabaka U., Etn. III, 7, Bershof, Siuxt, Wolmarshof, tabãka C., Bauske, tabāks Spr., Kl., Bers., Autz, Dunika, der Tabak: kas pīpēja tabaciņu BW. 10385. kas nešņauca tabaciņas 22945, 1. savītis, sakaltis kâ tabaka Br. 146. šņaucams oder smalks tabaks U., Schnupftabak. smēķējams (pīpējams) tabaks, Rauchtabak, tabaka zâle U., tabakzâle Konv. 2 2323, gelbes Ruchgras (anthoxanthum odoratum). cūku tabaka (t-s), Niesewurz N.-Sessau n. U., scrophularia nodosa RKr. II, 78, Etn. I, 84.

Avots: ME IV, 121


tili

tili, Interjektion: tili, tili, buku, buku, sieviņ[u] vedu ve̦zumā BW. 27241. tili, tili bābiņa, al[u]s kanna ruokā 28827, 3. tili, tili (Imperativ zu tilêt I?) mans puriņš, sakalt[i]s ruožu vainadziņš 13123 var.

Avots: ME IV, 187


trauss

tràuss 2 Alswig, Gr.-Buschh., Mar., traûss Warkh.,

1) = trausls U., Bers.; locker Mitau: malka trausa; labi plīst Mar. alksnis ir trauss kuoks ebenda und (mit ) Kalz. siens sakaltis trauss, šķtūnī bāžuot sabirst ebenda. trauss le̦dus Bers.;

2) empfindlich :
trausas dabas cilvē̦ks Mar.

Avots: ME IV, 226


uzkapāt

uzkapât,

1) auf etw. hacken, hauen
(perfektiv): ar dzelzi uzkapāt uz kājas;

2) auf-, loshacken, -hauen:
uzkapāt le̦du, lai neslīd. uzkapāt sakaltušu zemi. uzkapāt kāpuostus, die Erde um die Kohlpflanzen mit der Hacke auflockern;

3) ein gewisses Quantum hacken (perfektiv): uzkapāt žagarus, cūkām lapas:

Avots: ME IV, 339


vēlukturis

vẽlukturis, = vējlukturis: sakaltis kâ vēlukturis (von einem schwächlichen Menschen) Rothof n. FBR. VIII, 130.

Avots: ME IV, 559


žvākstēt

žvãkstêt Nötk.,

1) dumpf rauschen (von Wasser und Bäumen gesagt)
U.: ūdens te̦k pa slūžām, ka žvãkst vien Arrasch, Fockenhof, Ruj.; = zvākstêt, dumpf schallen, tosen: žvākstē̦dams drāzās caur mežu Plūd. LR. IV, 155. (nauda) ievē̦lusies žvākstē̦dama avuotā LP. VI, 236. žvãkstē̦dams nāca lietus ar krusu Lemsal. ķieģeļi gāžas žvãkstē̦dami Bauske, (mit à 2 ) Schwanb. siena pants nuogāzās žvãkstē̦dams Selg., Stenden, Wandsen. žvãkst arī sakaltuši zvaguļi C.;

2) (viel) schwatzen:
kuo nu žvãksti? Ipiķi, (mit à 2 ) Bers.;

3) "?": ausis žvākstēja Skalbe Pazem. dv. 14. Subst. žvākstêšana, dumpfes Schallen:
naudas žvākstēšanu dzirdējis (wo?).

Avots: ME IV, 843


zvarkšēt

zvarkšêt, -u, -ẽju,

1) zvarkšêt U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Nötk., Podsem, Puikeln, (mit ar̃ ) C., PS., Trik., Salisb., Wolmarshof, zvarkšķêt Frauenb., (mit ar̃ ) AP., Arrasch, (mit ar̂ ) Saikava, klappern (von Erbsen und Bohnen, wenn man sie rührt
U. u. a.; vom Geld im Beutel Frauenb.; von Ketten Dickeln u. a.; vom Blech Nötk.; von ausgestreuten Nägeln Nötk.); klingeln (wie Schellen) U. (zvarkšêt); "varkšêt" Vīt. (zvarkšêt): zirņi zvarkš, kad tuos beŗ puodā PS. sakaltuši zirņi pākstēs zvarkš Trik. u. a. ķēde zvarkš ebenda. zvārguļi zvarkš U. ieplīsis zvārgulis zvarkšķ. trauki vien zvark- šēja visu rītu N. - Peb.;

2) viel sprechen
(verächtl.) Trik.; Unangenehmes oder mit kreischender Stimme sprechen Vīt.; dummes Zeug (laut [zvar̃kšķêt] Bauske) sprechen, faseln (zvar̂kšêt) Schwanb.: kuo nu zvarkšķi! Bauske;

3) weinen
Kokn.: mazs bē̦rns zvarkš.

Avots: ME IV, 766