sakasît, tr.,

1) zusammenkratzen, zusammenschaben; (Heu) zusammenharken:
daiļa pļava, kad nuopļauta, vēl daiļāka sakasīta (Var.: sagrābta, nuogrābta) BW. 28644, 1;

2) (Kartoffeln in die Erde) vergraben
Spr. Refl. -tiês,

1) sich zerkratzen:
bē̦rns sakasījies līdz asinīm;

2) zur Genüge kratzen, harken:
vai nu nebūsi reiz sakasījies? Ruj.;

3) sich verzanken
Ruj.;

4) "sich zu kratzen anfangen":
viņš sakasījās Bauske;

5) beim Harken sich überanstrengen, zuviel harken:
viņš par daudz siena sakasījies C

Avots: ME II, 646

sakasît,

1): s. sìenu Heidenfeld, Ramkau, Wolm. kad labībai rindas sakasītas AP.; ‡

3) zerkratzen
Dunika u. a.: s. ādu līdz asinīm.

Avots: EH XVI, 416