sakurinât, tr., freqn.,

1) tüchtig (ein)heizen:
dē̦ls sakurina uguni LP. VII, 99. tu jau esi sev sakurinājis diezgan karstu pirti Alm. Kaislību varā 47, M. sakurināja tādus dūmus A. XXl, 699. - dūšu sakurināt Celm., sich einen Strich anlegen;

2) (zu etw.) aufmuntern, aufwiegeln:
es uzstājuos, un tâ˙pat tie divi ar ī, kuŗus jau ejuot labi sakurināju Kaudz. M. 91. Refl. -tiês, = sakurties: gani mē̦dz ganuos sakurināties uguni.

Avots: ME II, 659

sakurinât,

2): tuo jau nu kāds ir sakurinājis Orellen: ‡

3) heizend (alles Holz) verbrauchen:
s. visu malku AP., Dunika. Refl. -tiês, ‡

2) sich stark erhitzen (vom Ofen)
Segew.

Avots: EH XVI, 421