salˆt (li. šálti), salˆstu (saļu Sussei n. FBR. VII, 146), salu, in Lemsal n. FBR. IV, 93, Salis, Sussikas, Pernigel, Ruhtern salêt, salstu, salēju,

1) frieren:
Sprw. salst, ka plīst. salst, ka zaķim acis ārā sprāgst (sala vai zakim acis nuo pieres ārā). salst, ka skaidas nuo zemes le̦c. man salēja Neu - Salis. salst, ka sprē̦gā, ka sētas krakš Alksnis - Zundulis. kaķis salst, bet negrib mācīties drebēt. salt zemē, totfrieren Biel. n. U.;

2) gerinnen
U. - Subst. salšana, das Frieren; das Gerinnen; salums,

a) der Frost
U.: meitē̦ns aiz saluma zils A. v. J. 1901, S. 84; ar vienas nakts salumu vēl nepietiek, lai varē̦tu e̦ze̦ram jau virsū iet;

b) das Gefrorene
Fest., Stelp. - iet pa salumu, über hartgefrorenen Schnee gehen Karls. Nebst sals salˆna, salˆts zu apr. passalis "Frost", ai. š̍iš̍ira-ḥ "kühl, kalt", osset. sald (wenn mit ide. l) "Kälte" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 297, Zupitza Germ. Gutt. 84 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 33.

Avots: ME II, 676

I salˆt: prs. saļu Oknist n. FBR. XV, 195, Wessen n. FBR. XIII, 92, Auleja, III p. prs. saļ Skaista n. FBR. XV, 53, Višķi n. Ceļi IX, 389, Selb., Zvirgzdine; man saļ neben es salstu Warkl. putniņi saļ un trīs Pas. V, 267 (aus Lettg.). kājas saļ Sonnaxt. šuodien stipri saļ Sērene. saltumam jāsaļ, man jācieš Pas. V, 449 (aus Warkl.). man salst, ich friere (es friert mich). Subst. salums,

a): pirmais s. padarīja daudz ļauna Seyershof;

b): savest malku pa salumu Bērzgale; ‡

c) die Erkältung
Seyershof: šī tēja ir laba salumam; ‡

d) ein leicht frierendes Lebewesen
Auleja.

Avots: EH XVI, 427

II salˆt (unter salˆts): auch Fest., Gr.-Buschh., Selb., Sonnaxt, Višķi.

Avots: EH XVI, 427