sapliķêt, tr., tüchtig klapsen, ohrfeigen (perfektiv): sapliķēju visgudruo tē̦va dē̦lu BW. 9999, 1. sapliķēju līgaviņu 33634. Laimiņa sapliķē vaigu Krišs Laksts 57.

Avots: ME II, 703

sapliķêt, ‡

2) glatt schlagen:
sapliķē ar ruoku tādus klucīšus, un sieriņš gatavs AP.

Avots: EH XVI, 437