piņķēt
piņ̃ķêt, -ēju,
1) verknoten, verwühlen; "sarezģīt" Grünw.;
2) "?": muocīt un piņķēt. Refl. -tiês,
1) sich abmühen
PS.: cik tur daudz kuo piņ̃ķēties (pūlēties) Ronneb. piņķējas un čamdās, ka netīk ne skatīties Alm.;
2) "sarežģīties" Grünw.;
3) sich störend dazwischen mischen:
p. pa kājām Grünw.
Avots: ME III, 221
1) verknoten, verwühlen; "sarezģīt" Grünw.;
2) "?": muocīt un piņķēt. Refl. -tiês,
1) sich abmühen
PS.: cik tur daudz kuo piņ̃ķēties (pūlēties) Ronneb. piņķējas un čamdās, ka netīk ne skatīties Alm.;
2) "sarežģīties" Grünw.;
3) sich störend dazwischen mischen:
p. pa kājām Grünw.
Avots: ME III, 221