sariet, tr., zerbeissen U.; stechen (von Bienen) Kurl. n. U.: izskrēja... suns un sarēja... vīriņu taisni ģīmī Latv. ja tik nav traka suņa sarieta? A. XX, 124. ka(d) tevi (traki) suņi sarietu...! das dich (tolle) Hunde zerbeissen...! Mag. XX, 3, 36. izsargāt cilvē̦kus un luopus pret traka suņa sariešanu SDP. VI, 76. mūs(u) luopiņus tās (čūskas) saries Lautb. Vidvuds II, 42. bites ir viņu sarējušas, die Bienen haben ihn gestochen Mag. XIII, 3, 55. Refl. -tiês, einander anbellen; sich verzanken Spr.: re̦dzē̦ts ar svešu suni sarejamies Baltpurviņš; sich verbeissen: duj mušiņas sarējās (Var.: sakavās; gemeint ist der Geschlechtsakt) de̦guniņa galiņā BW. 35081 var.

Avots: ME II, 719

sariet: suņa sariets puika Līvāni n. FBR. XX, 149. vepris viņu sarêja (= sakuoda) Saikava. vucins ... sarēja visas vuškas Pas. XII, 209. Refl. -tiês: sīvi suņi sarejas Tdz. 50943. kad satiekas ērzeļi, tūleņ sarejas ("plêšas") Auleja.

Avots: EH XVI, 442