saspriêst, tr., auf-, anstemmen: saspriest ruokas sānuos Lubn., A. v. J. 1899, S. 253; V. Eglītis Zilā cietumā 12; Krišs Laksts 77, die Hände in die Seiten stemmen. Refl. -tiês,

1) sich zusammendrücken
U., Kalz., Bers., Lis., Kreuzb., Madl., Ubbenorm, sich zusammendrängen; sich ansammeln; sich anspannen: le̦di saspriedušies Kokn., Erlaa n. U. ļaudis baznīcā saspriedušies W.-Livl. n. U. dūmi saspriedušies, tīri stīvs Festen. asaras saspriedās kaklā MWM. X, 354. mājā... varēju izskaitīt baušlus, skuolā vien... ik˙reizes saspriedās kaklā Kaudz. M. 380. viņš nevarēja parunāt: laikam bij saspriedies Duomas I, 571. man šuogad tâ pamaz cilvē̦ku, darbi saspriežas JR. VII, 102. tu saspriedies un sāki diet MWM. VIII, 889;

2) zusammentreten, sich verbinden, in ein Verständnis treten
L., U.: saspriesties uz dumpi, sich zusammenrottieren St.

Avots: ME III, 743

saspriêst,

1): kalnus tādā augstumā s. voi sasliet Pēt. Av. IV, 44; ‡

2) (von mehreren Subjekten) beschliessen, einen Entschluss fassen:
pa (nach) runājuma viņi sasprieda palikt pi viņa par nakti Preiļi (Kur. Nehrung); ‡

3) = derêt 2: saspriests gans Ev. (Joh. 10, 12).

Avots: EH XVI, 450