saukāt

saũkât (li. šáukoti "rėkauti") Karls., Ruj., Serbigal, AP., Bl., Līn., Iw., sàukât 2 Preili, Nerft, -ãju, tr., freqn, zu sàukt, oft rufen; viel nennen; mit Beinamen belegen, schimpfen U., Ruj., Salis, Autz, Frauenb.: viņu saukāja par vientiesi LP. IV, 24. bē̦rnus saukāja labprāt par luopiem MWM. VIII, 724. tur tas Pietuka Krustiņš, vai kâ viņu saukā Kaudz. M. 5. Refl. -tiês, einander (an)rufen, nennen, einander an-, zuschreien; schimpfen (intr.); sich schimpfen Ruj. n. U.: tautu dē̦ls, mans bāliņš, tie znuotiem saukājās (Var.: viens uotru svaini sauca) BW. 10792 var. kuo nu tik daudz saukājaties! Alm. putni saukājās Stari I, 29. visādi lādējies un saukājies Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 771


saukāt

saũkât: in der Bed. "Schimpfen" auch Orellen, Seyershof. Refl. -tiês: einander wiederholt rufen Kaltenbr.; "bieži lietuot ne pārāk stiprus lamu vārdus" Salis.

Avots: EH XVI, 459