sielējs,

1) s. sielains;

2) sielējs ² Warkl., die Stelle, wo ein grösseres Stück Getreide od. Gras niedergeschlagen ist:
sapītie zirgi lē̦kuši pār labību un pļavu, kur pakaļ palikušas sliedes kâ sielējs Druw. n. RKr. XVII, 76. ielejā garš strēķis labības salikts veldē, izskatās kâ sielējs ebenda;

3) sielējs ^2, ein Mensch von langem Wuchs
Druw. n. RKr. XVII, 76. In der Bed. 2 (und auch 3?) wohl figural, auf der Bed. 1 beruhend.

Avots: ME III, 858

sielējs,

1): pār dziļām upēm viņiem ir ļuoti gŗūti pārtikt, juo tur nav ne sielēju ("= 4-6 baļķi gareniski pār upi"), ne pluostu Jürg. 58.

Avots: EH II, 494