I skrabêt (li. skrabė´tĩ "rascheln" Jušk. LD. 252, 5),

1) -ẽju, tr., kratzen:
skrabā ejuot apavu skrabe Stelp.;

2) nagen, dass es knirscht
Vīt.;

3) -u, -ẽju, rasseln, knirschen; rascheln
Dunika, Spr.: iet; ka skrab vien Vīt. kauls : . skrabēja viņa veselīguos zuobuos Seifert Chrest. III, 3, 39, riteņu dūkuoņa un skrabēšana Latv.;

4) schwatzen.
Nebst skrabt zu li. skrebė´ti "rauschen, rasseln", atskrabai "Abfall von Zeug", r. скребý, poln. skrobię "schabe, kratze", slav. skrobotъ "Geräusch", lat. scrobis "Grube", ae. screpan, an. skrapa "scharren, kratzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 582 f., Trautmann Wrtb. 267, Zubaty AtslPh. XVI, 412, Zupitza Germ. Gutt. 157, Fick Wrtb. III4, 456.

Avots: ME II, 884

I skrabêt,

3): zirņi pūslī skrab Auleja. kuldas skrabēja ar riekstiem Kaltenbr. suns plēšas aiz durvīm, ka skrab vien Sonnaxt.

Avots: EH II, 506

II skrabêt, -ẽju, wie ein Windbeutel eilen: viņš skrabē kâ skrabis Dond. n. RKr. XVII, 52. neskrabē tik ātri ar trauku mazgāšanu, dari pamazām! Dond.

Avots: ME II, 884