skūtēt

skūtêt; -ẽju,

1) trotzen
Serb. n. U.;

2) aufwiegeln, aufhetzen
Nötk. In der Bed. 2 etwa zu aksl. skytati sę; "vagari", ae. scúdan "eilen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 601 f.), wenn le. ū hier ein ide. ū fortsetzt; wenn dagegen le. ū hier auf un zurückgeht, zu ahd. scunten "antreiben, reizen", and. farskundian "anreizen, aufhetzen", an. skunda "beschleunigen".

Avots: ME III, 909


skūtēt

skūtêt,

2): auch (mit ũ ) AP., C., Nötk., N.-Peb.: musinuot un skūtējuot muižas strādniekus Stērste A. Z. 103. ‡ Refl. -tiês AP. "einander aufwiegeln"
(?): kad vienās tē̦lpās dzīvuo vairāku ģimeņu meitieši, tad viņas tur skūtējas un plešas bez jē̦gas.

Avots: EH II, 517