slacīt

I slacît, -ku, -cĩju,

1) tr., nass machen, besprengen
U.; wässern V.; spritzen, sprengen: cits . . . ar asarām jau mutes autu slaka Jaunības dzeja 81. jāslaka auksts ūdens ģīmī Konv. 2 1043. slakāms trauks II Mos. 38, 3, das Weihgefäss; slakāmais, der Sprengel, Sprengwedel Dr.;

2) intr., fein regnen
U. Refl. -tiês, spritzen (intr.); sich besprengen: rājainais ūdens slakās A. v. J. 1901, S. 872. viļņi, uostai pāri slacīdamies... Duomas II, 481. Zu slaka I.

Avots: ME III, 912


slacīt

I slacît,

1): krūmus apruok un slaka Seyershof. Refl. -tiês: nes lē̦nāk pienu, lai neslakās ārā nuo trauka! Seyershof.

Avots: EH II, 519


slacīt

II slacît "verleumden; leugnen" (?) aus einem Gesangbuch v. J. 1786.

Avots: ME III, 912