slepens
sle̦pe̦ns, adv. sle̦pe̦ni,
1) heimlich, verborgen
U.: pašus sle̦pe̦nākuos dvēseles kaktiņus viņš uzmeklē Vēr. I, 1410. līdis pa sle̦pe̦nuo pusi uz pirkstu galiem LP. V, 29. nuokalis sle̦pe̦nu atslē̦gu, kas pretistabas durvis slē̦dz IV, 144. Sprw.: sle̦pe̦ni kâ kurmis ruok;
2) hinterlistig
U. - Subst. sle̦pe̦nums,
1) die Heimlichkeit, Verborgenheit;
2) ein Geheimnis
U.;
3) ein heimlicher Ort
U. Zu slèpt, sle̦ps.
Avots: ME III, 926
1) heimlich, verborgen
U.: pašus sle̦pe̦nākuos dvēseles kaktiņus viņš uzmeklē Vēr. I, 1410. līdis pa sle̦pe̦nuo pusi uz pirkstu galiem LP. V, 29. nuokalis sle̦pe̦nu atslē̦gu, kas pretistabas durvis slē̦dz IV, 144. Sprw.: sle̦pe̦ni kâ kurmis ruok;
2) hinterlistig
U. - Subst. sle̦pe̦nums,
1) die Heimlichkeit, Verborgenheit;
2) ein Geheimnis
U.;
3) ein heimlicher Ort
U. Zu slèpt, sle̦ps.
Avots: ME III, 926