sle̦pe̦ns, adv. sle̦pe̦ni,

1) heimlich, verborgen
U.: pašus sle̦pe̦nākuos dvēseles kaktiņus viņš uzmeklē Vēr. I, 1410. līdis pa sle̦pe̦nuo pusi uz pirkstu galiem LP. V, 29. nuokalis sle̦pe̦nu atslē̦gu, kas pretistabas durvis slē̦dz IV, 144. Sprw.: sle̦pe̦ni kâ kurmis ruok;

2) hinterlistig
U. - Subst. sle̦pe̦nums,

1) die Heimlichkeit, Verborgenheit;

2) ein Geheimnis
U.;

3) ein heimlicher Ort
U. Zu slèpt, sle̦ps.

Avots: ME III, 926

sle̦pe̦ns,

1): luocekļu stīvumu, sle̦pe̦nuo ("?") drudzi vai kuo citu Janš. Dzimtene III, 180.

Avots: EH II, 524