sliñks, faul, träge: Sprw. slinks kâ pe̦lu maiss, kâ pagale, kâ sisenis. slinka kâ cūka. slinkam gudra mute. kas slinkam duos maizi! kungam slinki kauli. viņš tik slinks, ka savu actiņu nevīžuo aiztaisīt LP. VI, 188. nevarēja sūdzēties, ka tas slinks pie darba JR. V, 1, 64. aizjūdza tautu dē̦ls slinku (Var.: kūtru), laisku kumeliņu BW. 26506, 2 var. - Subst. sliñkums, das Faulsein, die Trägheit: Sprw. slinkums nav labums. slinkums ir visa ļauna pereklis. muižas meita ieraduse slinkumā (Var.: laiskumā), kārumā BW. 12132. slinkumu lāpīt, faulenzen U., Grünh.: kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628. Wohl als ein Kuronismus zu li. sliñkas dass. (mit iñ nach Būga KZ. LII, 296) Tiž. I, 325, LitMnd. I, 350 u. a.

Avots: ME III, 933

sliñks: auch AP., Grob., (mit ìn ² ) Linden in Kurl., Saikava; slinka kâ laiva Saikava. s. kâ vilnas buomis ebenda. Subst. sliñkums: tâ viņš ir, kad tie slinkumi māc Seyershof. muižas meitas paradušas slinkumuos (Var.: slinkumā ) BW. 12132, 1.

Avots: EH II, 526