slãbs C,, PS,, slàbs ² Kl,, Prl.,

1) schlaff:
kad auns bij beigts, tad tas... tāds liels, garš bij un slābs Dok. A. Daugava I, 317;

2) schwach, matt:
Zūza bij palikuse tik slāba kâ lupata Krišs Laksts 7. mēness sirpe peldēja..., apgaismuodama... apvāršņa malu... ar slābu gaismu Janš. Dzimtene V, 167;

3) schwach, gering
U.: slāba baznīca Mag. III, 1, 136, geringe kirchliche Versammlung U.;

4) lietus nāk zemē kâ slābs od. lietus nāk slābi zemē von starkem Regen
Golg. Subst. slãbums, die Schlaffheit, Mattigkeit, Schwäche: jis jau trīs dienas neēdis un nuo slābuma nevar jau paiet Pas. II, 80 (aus Malta). Zu slav. slabъ (serb. slȁb) "schwach" (wenn nicht hieraus entlehnt), li. slàbti "schwach werden", mnd. slap "schlaff" u. a., s. Trautmann Wrtb. 270 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 432. Neben diesem slāb ein ide. slēb- in an. slápr "träger Mensch" u. a.

Avots: ME III, 921

slãbs,

1): slābi kuo sasiet AP. tâ sabijuos, ka palika pa˙visam slābas ruokas ebenda;

2): auch (mit à ² ) Kaltenbr. Subst. slābums: bē̦rnam ir slàbumi ² (kāda kaite: nevar ilgi uz kājām nuostāvēt) Liepna.

Avots: EH II, 522