smēķēt

smẽķêt, -ẽju Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Siuxt, Gr.-Essern, Bornsmünde, Grünh., Widdrisch, rauchen (Tabak). Subst. smẽķê̦tājs, der Raucher: nuo tabakas smēķē̦tāja BW. 10602, 3. Aus mnd. smoken "schmauchen".

Avots: ME III, 960