smacēt
smacêt, -ẽju, tr.,
1) ersticken:
s. uguni U. likās, ka apse̦gs viņu spiestu un smacē̦tu Saul. III, 152. tumsa un vientulība viņu smacēja Vēr. I, 672. izmisums smacēja mani vai nuost Skalbe Kâ es 30. viņam uzgulies lietuvē̦ns un spiež nuost, smacē Vēr. I, 1305;
2) mit Düften schwängern:
ievas, ... smaršuodamas un gaisu smacē̦damas MWM. II, 770. -- Subst. smacẽjums, dumpfer Geruch Wid.; smacê̦tãjs, Asthma MWM. IX, 822. Zu smakt.
Avots: ME III, 946, 947
1) ersticken:
s. uguni U. likās, ka apse̦gs viņu spiestu un smacē̦tu Saul. III, 152. tumsa un vientulība viņu smacēja Vēr. I, 672. izmisums smacēja mani vai nuost Skalbe Kâ es 30. viņam uzgulies lietuvē̦ns un spiež nuost, smacē Vēr. I, 1305;
2) mit Düften schwängern:
ievas, ... smaršuodamas un gaisu smacē̦damas MWM. II, 770. -- Subst. smacẽjums, dumpfer Geruch Wid.; smacê̦tãjs, Asthma MWM. IX, 822. Zu smakt.
Avots: ME III, 946, 947