spraĩgât Dond. n. FBR. Vl, 68, -ãju, = sprẽ̦gât U.,

1) platzen, Risse bekommen:
ruokas, glāze spraigā Dond.;

2) prasseln, knistern, sprühen:
tam acīs spuoži spraigā MWM. Vl, 682. caur ilgiem laikme̦tiem tas dzīvu garu spraigā VIIl, 85. es atradu vīra māti kâ pagali spraigājam (Var.: sprē̦gājam) BW. 23412.

Avots: ME III, 1008

spraĩgât,

1): zerspringen
Mag. IV, 2, 147: luogi spraigā.

Avots: EH II, 555