spruñga Planhof, = ķe̦za, spruñgas C., Nötk., die Klemme U.: jaunietis iekļuva sprungās. nu nabadziņš sprungās, nun ist der Arme in Verlegenheit U. nu viņš lielā spruñga Drosth, spēcīgas ruokas viņu turēja nuo abām pusēm cieti kâ sprungās Janš. Dzimtene V, 58. sprungu iemaukti, ein Zaum mit eisernem Gebiss: kâ tramīgu meža zirgu spruñgu iemauktuos vaļādams un padarīdams sev paklausīgu Janš. Dzimtene ² II, 308. nācās cieši tuo (= zirgu) turēt un valdīt sprungu iemauktuos Dzimtene V, 279. Kontaminiert aus spruga(s) und spranga(s)? Oder (wenn mit un als Schwächung von ide. on) zu spranga(s) ?

Avots: ME III, 1024

spruñga,

1): nu šiem bijusi tāda s., ka ... ne˙kur dēties Pas. XIII, 259. meita bijusi sprungā IX, 225 (ähnlich XII, 421). vīrs sprungās (in Verlegenheit)
25 XIII, 170. sasēja man kājas un ruokas vienā sprungā Janš. Mežv. ļ. I, 388 f. es tev uzmaukšu tādas sprungas galvā, ka viegli varēšu tevi valdīt Līgava I, 202; ‡

2) = spruñgulis 1: suņiem sprungas (Var.: kuokus) mē̦tādama BW. 6635. Zu li. sprunklė < *sprungtlė "frenum", s. Fraenkel KZ. LVIII, 285.

Avots: EH II, 561