spruņ̃ģis Karls., spruņģis U., spruņķis BW. 6635 var., ein Knebel: suņiem spruņģi (Var.: spruņķus, kuokus) mē̦tādama BW. 6635 var. - Demin. spruņ̃ģītis Burtn., ein kleines Hölzchen, wie man sie früher anstatt der Knöpfe an den Unterhosen hatte. - viņam tagad sprunģis Serben, er hat jetzt Pech.

Avots: ME III, 1025

spruņ̃ģis: = sprunguls, ein rundes, verfaultes Stück Holz (mit uņ̃ ) AP.; ein kleines, rundes Stück Holz (mit uņ̂ ² ) Salis; salasa spruņ̃ģus un liek krāsnī, lai kuras Seyershof. Kārlē̦ns spruņģi gludu drāž Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 23; "kuoka ierīce duru aizslēgšanai jeb nuostiprināšanai, lai neveŗas vaļā" (mit uņ̂ ² ) Orellen. zirga sprāgums man bij tāds s. (Malheur), ka netiku ne uz priekšu, ne atpakaļ Seyershof. nu tu esi īstā spruņ̃ģī ebenda. tādā spruņgī (Klemme?) nuonācis beidzuot, ka ne˙kâ nevarēs attaisnuoties Talsen.

Avots: EH II, 561