sīksprogainis
‡ sîkspruogainis (das i vor -s kann ein Plickvokal sein), ein Feingelockter resp. (wenn mit -ns zu lesen) feingelockt: s. kažuociņš Tdz. 54582.
Avots: EH II, 492
Avots: EH II, 492
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'spruoga' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'spruoga' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (33)
aita
àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].
1) als Gattungsbegriff des Schafes,
2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf
1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;
2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.
Avots: ME I, 14
1) als Gattungsbegriff des Schafes,
2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf
1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;
2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.
Avots: ME I, 14
bucens
buce̦ns [C., Lis., Bers., bucē̦ns Nigr., bucins Kreuzb., ein Widder]; ein junger Ziegenbock: skarbalainu kazu vedu spruogainam buce̦nam BW. 18705, 1.
Avots: ME I, 344
Avots: ME I, 344
buciņš
buciņš,
1): balts b. BW. 14873, 5. kazu vedu spruogaiņam buciņam 18705;
2): auch Iw., Schwarden.
Avots: EH I, 248
1): balts b. BW. 14873, 5. kazu vedu spruogaiņam buciņam 18705;
2): auch Iw., Schwarden.
Avots: EH I, 248
garastene
gaŗastene, die Langschwänzige: lai manai pādītei trejādas avis: spruogainas, vilnainas, gaŗastenes BW. 1317,1.
Avots: ME I, 605
Avots: ME I, 605
iešļukt
iesprogains
jērs
jẽ̦rs: Demin. verächtl. jẽrelis Siuxt; balts jēriņš BW. 30703 var. spruogaini jē̦ri BW. piel.2 1318, 1 var. arī tāda jē̦ra dūša izskatās "sieht aus wie ein Schafskopf" BielU.
Avots: EH I, 565
Avots: EH I, 565
marodzīte
mats
I mats,
1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;
2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;
3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]
Avots: ME II, 566, 567
1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;
2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;
3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]
Avots: ME II, 566, 567
pasprogains
paspruõgaîns, paspruõguôts, ziemlich kraus, lockig (vom Haar): paspruogaini matu gali BW. 20162. viņš bij ar paspruoguotiem, me̦lniem matiem Kaudz.
Avots: ME III, 106
Avots: ME III, 106
pleiķis
pleiķis,
1) die Glatze
Elv., Manz., U.: ne˙vienam nebūs kādu pleiķi darīties viņu dēļ (niemand wird sich über sie zerritzen od. kahl machen) Jerem. 16, 6. pleiķis spruogaiņu matu vietā Glück Jes. 3, 24. es tev duošu matu vietā pleiķi Aps.;
2) der Kahlkopf, der Kahlköpflge
Wid.;
3) ein Zerlumpter:
kuo tad nu tāds pleiķis guodīgu ļaužu pulkā darīs! Zu pleiks; vielleicht ein Lituanismus, vgl. li. pleĩkė "Glatze".
Avots: ME III, 334
1) die Glatze
Elv., Manz., U.: ne˙vienam nebūs kādu pleiķi darīties viņu dēļ (niemand wird sich über sie zerritzen od. kahl machen) Jerem. 16, 6. pleiķis spruogaiņu matu vietā Glück Jes. 3, 24. es tev duošu matu vietā pleiķi Aps.;
2) der Kahlkopf, der Kahlköpflge
Wid.;
3) ein Zerlumpter:
kuo tad nu tāds pleiķis guodīgu ļaužu pulkā darīs! Zu pleiks; vielleicht ein Lituanismus, vgl. li. pleĩkė "Glatze".
Avots: ME III, 334
plucināt
I plucinât, tr., intr., rupfen, raufen, zupfen: vilnu, spalvas plucināt, Wolle, Fedem zupfen. plucināt - putnam spalvas nuoplēst, nuoplūkt Mar. n. RKr. XV, 131. matus plucināt, an den I Haaren raufen: vējiņš matus plucināja (Var.: purìnāja) BW. 10204 var. gan es tavus garus matus palē̦kdama plucināšu 21779, 4. audzi tu, puisīti, spruogainiem matiņiem! ja Laimiņa nuolikusi, es tās spruogas plucināšu 9367. (maguoniņai) sveši ļaudis dzīrās lapas plucināt 15732. talkā linus plucināja 28412, 1. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. tā ir bāriņu tiesa, ka visi tuos plu-cina kâ zirnīšus ceļmalā Aps. puiši meitas plucina ("= muoca") Dond. māte mani mazu meitu ciempuišiem pasuolīja: kad uzaugu liela meita, tâ kâ cāli plucināja BW.10230. - dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III.185. Refl. -tiês, sich raufen, rupfen, zupfen; streiten; schäkem: puiši un meitas plucinās Dond. Wohl identisch mit li. < kur. plùcinti: karklýnus . . . plùcinti ir draskýti Scheu-Kurschat Tferm. 40, 11; vgl. plūkt und plukt.
Avots: ME III, 353
Avots: ME III, 353
pluskains
pluskaîns, pluskaraîns, pluskataîns, pluskutaîns, zottig, zerfetzt, zerlumpt: pluskaiņa bārdele Saulietis I, 55. pluskainas kājas MWM. X, 801. sarauj ilkss atsēju divuos pluskainuos gabaluos Duomas IV, 451. tautu meitas... pluskarainas, kankarainas BW. 20914. vai Jānīti; tavi bē̦rni pluskataiņi, kankaraiņi! 33137. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. pluskuiaiņa dē̦la māte aizķērās žagaruos 23221, 8. Jānis jāja pluskataiņu (Var.: pluskutainu, plukainu, ķe̦nkarainu) kumeliņu 32933 var. pluskutaiņu kazu veda spruogaiņam buciņam 18705.
Avots: ME III, 358
Avots: ME III, 358
ragainis
ragaînis,
1) f. ragaine, ein Demin. ragainiņa BW. 29499, 4 var., der (die) Gehörnte, ein Tier mit Hörnern;
Plur. ragaiņi, das Hornvieh Karls., Rindvieh: ragainim uz visām pusēm izauguši žuburi kâ ragi. ve̦cais atkal pacēlis ragaini (gemeint ist damit der Bock) cilvē̦ku kārtā LP. V, 206. it kâ dzītu ragaiņus uz ganībām A. v. J. 1898, S. 445. duoš[u] guovi ragaini, duoš[u] aitu spruogaini BW. 1835;
2) ragainis (ar tapām Bielenstein Holzb. 508) Nigr., die Dreschrolle
Bielenstein Holzb. 508 (Abb. S. 507);
3) ein Pflug zum Bearbeiten der Kartoffelfurchen
Kalzenau: iejūdz ragainīti un izar tupeņus! ružināties ar ragaini arklu Aps. V, 5;
4) der letzte, zu drehende Weberbaum, auf den sich das fertige Gewebe allmählich windet
Bielenstein Holzb. 402 (vgl. Abb. S. 398);
5) der Krebs
(scherzweise) Bielenstein Holzb. 680, Seew. n. U.: tautu meita ... sauca mani ragainīti (Var.: dūņu vēzi) BW. 11499, 6;
6) ein energischer, aufgeweckter Knabe
Ronneb.;
7) ragainītis, ein Käfer - lucanus cervus
L.
Avots: ME III, 464
1) f. ragaine, ein Demin. ragainiņa BW. 29499, 4 var., der (die) Gehörnte, ein Tier mit Hörnern;
Plur. ragaiņi, das Hornvieh Karls., Rindvieh: ragainim uz visām pusēm izauguši žuburi kâ ragi. ve̦cais atkal pacēlis ragaini (gemeint ist damit der Bock) cilvē̦ku kārtā LP. V, 206. it kâ dzītu ragaiņus uz ganībām A. v. J. 1898, S. 445. duoš[u] guovi ragaini, duoš[u] aitu spruogaini BW. 1835;
2) ragainis (ar tapām Bielenstein Holzb. 508) Nigr., die Dreschrolle
Bielenstein Holzb. 508 (Abb. S. 507);
3) ein Pflug zum Bearbeiten der Kartoffelfurchen
Kalzenau: iejūdz ragainīti un izar tupeņus! ružināties ar ragaini arklu Aps. V, 5;
4) der letzte, zu drehende Weberbaum, auf den sich das fertige Gewebe allmählich windet
Bielenstein Holzb. 402 (vgl. Abb. S. 398);
5) der Krebs
(scherzweise) Bielenstein Holzb. 680, Seew. n. U.: tautu meita ... sauca mani ragainīti (Var.: dūņu vēzi) BW. 11499, 6;
6) ein energischer, aufgeweckter Knabe
Ronneb.;
7) ragainītis, ein Käfer - lucanus cervus
L.
Avots: ME III, 464
ražģēt
rušināt
rušinât, tr., intr.,
1) rušinât U., Spr., Wolm., Karls., Nigr., ružinât Freiziņ, Dond., Wain., Oknist, auch das Refl. rušinâtiês, ružinâtiês, wühlen, scharren, kratzen, etwas graben; Feuet schüren, in der Asche herumrühren
U.: es neļaušu cūciņām tā kalniņa rušināt, kur guļ tē̦vs, māmulīte BW. 4068, 1. es atradu kukainīti skaidainīti rušinuot 1159, l. pataisīja man brāliņš... grābeklīti, lai es eimu pļavîņā dābuoliņa rušināt 28680. rušin[i] pe̦lnus! 15174. kāpuostus jau vajag rušināt (die Erde um die Kohlpflanzen lockern) MWM. VII, 98. blēži sniega kupenī kuo glabā, rušina, ierušina un aiziet LP. VI, 368. latvietis sāka rušināt savu zemes stūrīti R. Sk. II, 51. viņa rušināja ar ruoku sēnes MWM. VI, 421. Felzenberģis rušināja viņa spruogaiņuos matuos Sadz. viļņi 247. cūkas tagad ne˙maz neruok, tik drusku ružina zemi Dond. Mārtiņš ružina pa skutuliņu, cūciņas de̦gunu me̦klē̦dams RKr. XVI, 180. viņš ieraudzīja . . , bē̦rnus pa smiltīm rušināmies Niedra. dē̦ls bij zem ābeles rušinājîes pa smiltīm Aps. IV, 82. dumjais rušinājas kuldā pa pe̦lniem LP. pa uoglēm rušināties LP. V, 201. kas . . . kāda netiklīte, cisiņās rušinās (Var: čužinās) BW. 32587 var. pa ze̦ltu varēsi tad rušināties Asp. ružināšanās ar ragaini arklu un zarainuo skrāpi Aps. V, 5;
2) rušinât, Handschuhe oder Strümpfe auf die Stelle der Kohlen am Ofen hinlegen (am Hochzeitstag im Hause des Bräutigams; Subjekt dazu ist die Braut)
Ekau n. Ü. Wohl zu ràust.
Avots: ME III, 564
1) rušinât U., Spr., Wolm., Karls., Nigr., ružinât Freiziņ, Dond., Wain., Oknist, auch das Refl. rušinâtiês, ružinâtiês, wühlen, scharren, kratzen, etwas graben; Feuet schüren, in der Asche herumrühren
U.: es neļaušu cūciņām tā kalniņa rušināt, kur guļ tē̦vs, māmulīte BW. 4068, 1. es atradu kukainīti skaidainīti rušinuot 1159, l. pataisīja man brāliņš... grābeklīti, lai es eimu pļavîņā dābuoliņa rušināt 28680. rušin[i] pe̦lnus! 15174. kāpuostus jau vajag rušināt (die Erde um die Kohlpflanzen lockern) MWM. VII, 98. blēži sniega kupenī kuo glabā, rušina, ierušina un aiziet LP. VI, 368. latvietis sāka rušināt savu zemes stūrīti R. Sk. II, 51. viņa rušināja ar ruoku sēnes MWM. VI, 421. Felzenberģis rušināja viņa spruogaiņuos matuos Sadz. viļņi 247. cūkas tagad ne˙maz neruok, tik drusku ružina zemi Dond. Mārtiņš ružina pa skutuliņu, cūciņas de̦gunu me̦klē̦dams RKr. XVI, 180. viņš ieraudzīja . . , bē̦rnus pa smiltīm rušināmies Niedra. dē̦ls bij zem ābeles rušinājîes pa smiltīm Aps. IV, 82. dumjais rušinājas kuldā pa pe̦lniem LP. pa uoglēm rušināties LP. V, 201. kas . . . kāda netiklīte, cisiņās rušinās (Var: čužinās) BW. 32587 var. pa ze̦ltu varēsi tad rušināties Asp. ružināšanās ar ragaini arklu un zarainuo skrāpi Aps. V, 5;
2) rušinât, Handschuhe oder Strümpfe auf die Stelle der Kohlen am Ofen hinlegen (am Hochzeitstag im Hause des Bräutigams; Subjekt dazu ist die Braut)
Ekau n. Ü. Wohl zu ràust.
Avots: ME III, 564
sēre
‡ II sẽre,
1) "?": (spruogas) izbalinājuši baltākas pnr sniega sērēm ziemu uz piesnigušām eglītēm Janš. Mežv. ļ. II, 509;
2) = se̦ra I 1 (mit ẽ ) Frauenb.;
3) "eine Hautkrankheit der schafe"
(mit ẽ ) Frauenb.: tē̦vam kraupis, matei kašķis, ... bē̦rniem suvẽ̦nu s. Tdz. 57270 (aus Alschw.).
Avots: EH II, 482
1) "?": (spruogas) izbalinājuši baltākas pnr sniega sērēm ziemu uz piesnigušām eglītēm Janš. Mežv. ļ. II, 509;
2) = se̦ra I 1 (mit ẽ ) Frauenb.;
3) "eine Hautkrankheit der schafe"
(mit ẽ ) Frauenb.: tē̦vam kraupis, matei kašķis, ... bē̦rniem suvẽ̦nu s. Tdz. 57270 (aus Alschw.).
Avots: EH II, 482
skarbalains
skarbalaîns, skarbulaîns U.,
1) splitterig
U., Wid.; zottig Wid., (skarbulains) Doblen, Schrunden, zerfetzt: skarbulainu (Var.: pluskutaiņu ) kazu vedu spruogainam bucītim BW. 18705, 1. skarbalaiņi lindraciņi 10204, 1;
2) scharf, rauh
(fig.): dzirdēja nepatīkami skaļi skarbalainā balsī aitu . . . blējam Janš. Dzimtene V, 15. skarbulaiņa balss, eine heisere Stimme U.;
3) sich nicht leicht spalten lassend, faserig:
skarbalaina malka Lieven-Bersen.
Avots: ME III, 873
1) splitterig
U., Wid.; zottig Wid., (skarbulains) Doblen, Schrunden, zerfetzt: skarbulainu (Var.: pluskutaiņu ) kazu vedu spruogainam bucītim BW. 18705, 1. skarbalaiņi lindraciņi 10204, 1;
2) scharf, rauh
(fig.): dzirdēja nepatīkami skaļi skarbalainā balsī aitu . . . blējam Janš. Dzimtene V, 15. skarbulaiņa balss, eine heisere Stimme U.;
3) sich nicht leicht spalten lassend, faserig:
skarbalaina malka Lieven-Bersen.
Avots: ME III, 873
skrauzains
skrauzaîns, gekräuselt, kraus: skrauzainiem (Var.: spruogainiem) matiņiem BW. 1319, 4. (aus Gr.-Buschhof). Wahrscheinlich mit falschem au für hochle. ou aus ū, vgl. skrūzains.
Avots: ME II, 889
Avots: ME II, 889
snipšķis
snipšķis, = snipstiņš, eine geringe Quantität: snipšķītis auzu LP. VII, 312. paņe̦m trīs reizas snipšķi sāls nuo šķīvja BW. I, S. 192. spruogas... karājās tam nuo galvas kuplajuos snipšķuos Dünsb. Par. 67. Etwa nebst snipstiņš - wenn mit p aus b - zu an. snipill "Zipfel", engl. snip "Zipfel, Stück" resp. zu schwed. snibb "Zipfel" u. a. (bei Fick Wrtb. III 4 , 523)?
Avots: ME III, 977
Avots: ME III, 977
sprodze
spruõdze Ahs., spruôdze 2 Pilten,
1) spruõdze Bershof, (mit ùo 2 ) Warkl., Pilda, die Locke, Flocke; "сережка"
Wid.: esi mīksta kâ vilnas spruodzīte! Br. 3, 13. nu jas kārs... ar villas spruodzi (Var.: villiņas spruogā) BW. 25439, 1. sīku spruodžu villainīti 18906. aitiņ, tavu sīku spruodžu RKr. XVI, 222; spruõdze Bauske, (mit ùo 2 ) Warkh., sprùodzine 2 Warkl., spruogaitiņa;
2) das Hopfenköpfchen
Wid.: uz apiņiem aug spruodzes Ahs.
Avots: ME III, 1026, 1027
1) spruõdze Bershof, (mit ùo 2 ) Warkl., Pilda, die Locke, Flocke; "сережка"
Wid.: esi mīksta kâ vilnas spruodzīte! Br. 3, 13. nu jas kārs... ar villas spruodzi (Var.: villiņas spruogā) BW. 25439, 1. sīku spruodžu villainīti 18906. aitiņ, tavu sīku spruodžu RKr. XVI, 222; spruõdze Bauske, (mit ùo 2 ) Warkh., sprùodzine 2 Warkl., spruogaitiņa;
2) das Hopfenköpfchen
Wid.: uz apiņiem aug spruodzes Ahs.
Avots: ME III, 1026, 1027
sproga
spruõga Līn., Iw., Bl., PS., C., sprùoga 2 Kl., Prl.,
1) die Haarlocke, Locke, Flocke
U.: matu spruogas;
2) apiņu spruogas (Birsman) od. spruodziņas (Hug. Mag. III, 1, 91), die Hopfenhäupter;
3) die Flosse, Flossfeder:
ķīšam asas spruogas Pas. III, 426 (aus Atašiene). Dieselben Bedeutungen hat auch spurdze. Ausgehen kann man von einer Bed. "(nach dem Druck zurück) Schnellendes" oder aber (weniger wahrscheinlich) "was (nicht glatt anliegt, sondern gleichsam) geborsten ist". Wenn mit uo aus ide. ō, zu sprēgt, sprēdze, sprē̦ga (vgl. Būga KSn. I, 106); wenn mit uo aus balt. an, zu spranga 2, spre̦ngsts.
Avots: ME III, 1027
1) die Haarlocke, Locke, Flocke
U.: matu spruogas;
2) apiņu spruogas (Birsman) od. spruodziņas (Hug. Mag. III, 1, 91), die Hopfenhäupter;
3) die Flosse, Flossfeder:
ķīšam asas spruogas Pas. III, 426 (aus Atašiene). Dieselben Bedeutungen hat auch spurdze. Ausgehen kann man von einer Bed. "(nach dem Druck zurück) Schnellendes" oder aber (weniger wahrscheinlich) "was (nicht glatt anliegt, sondern gleichsam) geborsten ist". Wenn mit uo aus ide. ō, zu sprēgt, sprēdze, sprē̦ga (vgl. Būga KSn. I, 106); wenn mit uo aus balt. an, zu spranga 2, spre̦ngsts.
Avots: ME III, 1027
sprogainis
spruõgainis
1) f. spruogaine, wer krauses, lockiges Haar, Fell od. krause Wolle hat:
duoš[u] aitu spruogaini BW. 1835. aitiņu spruogāinīti 1141;
2) spruogaine, eine Art Mütze aus lockigem, krausem Fell
Spr.;
3) Plur., krauses Haar:
tautu dē̦ls spruogainiem matiņiem; gan es tavus spruogainīšus (Var.: spruogu matus)... nuolasīšu BW. 21404.
Avots: ME III, 1027
1) f. spruogaine, wer krauses, lockiges Haar, Fell od. krause Wolle hat:
duoš[u] aitu spruogaini BW. 1835. aitiņu spruogāinīti 1141;
2) spruogaine, eine Art Mütze aus lockigem, krausem Fell
Spr.;
3) Plur., krauses Haar:
tautu dē̦ls spruogainiem matiņiem; gan es tavus spruogainīšus (Var.: spruogu matus)... nuolasīšu BW. 21404.
Avots: ME III, 1027
sprogains
spruõgaîns, kraus U., lockig: tautu dē̦ls spruogainiem matiņiem BW. 21404. spruogainas aitas 1318 var. Subst. spruogainums LKVv., das Lockigsein.
Avots: ME III, 1027
Avots: ME III, 1027
sprogājs
sprogojs
spruoguojs, spruoguôts, kraus, gelockt: spruoguotu (Var.: spruogainu) galvu BW. 1319, 1 var. spruoguojas aves Ld. 10883. spruoguojam (Var.: spruogainam) buciņam BW. 18705 var.
Avots: ME III, 1027
Avots: ME III, 1027
sprogste
sprogt
spruogt L. (mit einem*), -gstu, -gu,
1) Knospen gewinnen
U.;
2) kraus werden
U.;
3) "kräuseln (das Haar)"
Frauenb. (prs. -dzu): spruodz nu galviņu! In der Bed. 1 vielleicht aus žem. spruogti < sprogti "ausschlagen (von Knospen)" oder auch mit ostle. uo aus ā; zur Bed. 2 (wenn zuverlässig!) vgl. spruoga.
Avots: ME III, 1027
1) Knospen gewinnen
U.;
2) kraus werden
U.;
3) "kräuseln (das Haar)"
Frauenb. (prs. -dzu): spruodz nu galviņu! In der Bed. 1 vielleicht aus žem. spruogti < sprogti "ausschlagen (von Knospen)" oder auch mit ostle. uo aus ā; zur Bed. 2 (wenn zuverlässig!) vgl. spruoga.
Avots: ME III, 1027
spurdze
spurdze,
1) das Hopfenköpfchen
Hug., Oppek. n. U., (mit -ur̃ ) Nigr., Wandsen, Katzd.; das Blütenkätzchen, Weidenkätzchen Dr.: ziedu spurdzītes Konv. 2 1069. lai apiņiem augtu lielas spurdzes LP. V, 23;
2) Demin. spurdzīte N.-Bartau n. U., eine glänzende Blase
Biel. n. U.; zīlītēm, spurdzītēm ("?") mans zīļu vaiņadziņš BW. 24249, 7;
3) die Locke:
sīku spurdžu (Var.: spruogu) man matiņi BW. 5479, 2 var.;
4) Flossfeder
Oppek. n. U.;
5) Kätzchen:
putekļu spurdzes Konv. 1532;
6) "?": vārti ze̦lta spurdzītēm Mag. XX, 3, 180;
7) spur̃dze le̦dū, die Gesammtheit der durch einen Schlag verursachten feinen Risse im Eise
Dunika;
8) eine Kokarde an der Mütze
Dunika, Nigr.;
9) "?" : aizspurdza kâ spur̂dze 2 Bauske. Zur Bed. vgl. spruoga. Wenigstens in den Bedd. 1, 3 4 nebst spurga(s) 6, spurgala 2 zu li. spurga Tiž. I, 226 "Hopfenköpfchen",
spurgas "Pllanzenauge", spurgana "Trageknospe", ai. sphūrjati "bricht hervor", av. sparǝγa- "Spross", gr. σπαργᾶν "strotzen", an. sparkr "lebhaft" u. a., s. Bezzenberger BB. XVII, 214, Trautmann Wrtb. 277, Walde Vrgl. Wrtb. II, 673 f. - In der Bed. 2 vielleicht zu spurga 3.
Avots: ME III, 1030
1) das Hopfenköpfchen
Hug., Oppek. n. U., (mit -ur̃ ) Nigr., Wandsen, Katzd.; das Blütenkätzchen, Weidenkätzchen Dr.: ziedu spurdzītes Konv. 2 1069. lai apiņiem augtu lielas spurdzes LP. V, 23;
2) Demin. spurdzīte N.-Bartau n. U., eine glänzende Blase
Biel. n. U.; zīlītēm, spurdzītēm ("?") mans zīļu vaiņadziņš BW. 24249, 7;
3) die Locke:
sīku spurdžu (Var.: spruogu) man matiņi BW. 5479, 2 var.;
4) Flossfeder
Oppek. n. U.;
5) Kätzchen:
putekļu spurdzes Konv. 1532;
6) "?": vārti ze̦lta spurdzītēm Mag. XX, 3, 180;
7) spur̃dze le̦dū, die Gesammtheit der durch einen Schlag verursachten feinen Risse im Eise
Dunika;
8) eine Kokarde an der Mütze
Dunika, Nigr.;
9) "?" : aizspurdza kâ spur̂dze 2 Bauske. Zur Bed. vgl. spruoga. Wenigstens in den Bedd. 1, 3 4 nebst spurga(s) 6, spurgala 2 zu li. spurga Tiž. I, 226 "Hopfenköpfchen",
spurgas "Pllanzenauge", spurgana "Trageknospe", ai. sphūrjati "bricht hervor", av. sparǝγa- "Spross", gr. σπαργᾶν "strotzen", an. sparkr "lebhaft" u. a., s. Bezzenberger BB. XVII, 214, Trautmann Wrtb. 277, Walde Vrgl. Wrtb. II, 673 f. - In der Bed. 2 vielleicht zu spurga 3.
Avots: ME III, 1030
turkains
‡ tur̃kains,
1) "spruogains": turkaina vilna Ramkau. turkaina (ar gaŗu, spruogainu vilnu) aita Lemb.;
2) "ar nuoteiktiem raibumiem" Bixten: t. lakats.
Avots: EH II, 705
1) "spruogains": turkaina vilna Ramkau. turkaina (ar gaŗu, spruogainu vilnu) aita Lemb.;
2) "ar nuoteiktiem raibumiem" Bixten: t. lakats.
Avots: EH II, 705
vāls
I vāls,
1): Heuschwade
(mit à) Ramkau; krūšu v. (mit ã) Siuxt "gabala vidū divi kuopā sapļauti vāli"; vāla galiņā BW. 28590;
2): smiltī, kuŗa te bija iegriêzusies dziļiem vāliem Anna Dzilna 17. spruogas pazuda, un smalkuos vāluos nuogulās vilna Vanagu ligzda 150.
Avots: EH II, 762
1): Heuschwade
(mit à) Ramkau; krūšu v. (mit ã) Siuxt "gabala vidū divi kuopā sapļauti vāli"; vāla galiņā BW. 28590;
2): smiltī, kuŗa te bija iegriêzusies dziļiem vāliem Anna Dzilna 17. spruogas pazuda, un smalkuos vāluos nuogulās vilna Vanagu ligzda 150.
Avots: EH II, 762
vilna
I vil˜na,
1): vìlla 2 Mahlup; baltas vilnas (n. pl.?) klētiņā BW. 15056, 2 var. bij aitiņas, bij vilniņa 4928. svārki trejādām villiņām 20523, 19 var. (cīkstuoņi) kad krīt kuopā, tad v. pa gaisu iet Siuxt. citai aitai - spruogaina, čuokuraina v. ebenda. cūkai ir cieta, asa un gaŗa v. ebenda.
Avots: EH II, 784
1): vìlla 2 Mahlup; baltas vilnas (n. pl.?) klētiņā BW. 15056, 2 var. bij aitiņas, bij vilniņa 4928. svārki trejādām villiņām 20523, 19 var. (cīkstuoņi) kad krīt kuopā, tad v. pa gaisu iet Siuxt. citai aitai - spruogaina, čuokuraina v. ebenda. cūkai ir cieta, asa un gaŗa v. ebenda.
Avots: EH II, 784