I spùrkt PS., spurcu, = spurgt I 2 Smilt., Trik., Serb. n. U., prusten, "sich räuspern" : briežu māte spurkusi, ka Šņīlabam putu šņurguļi vien ap . . . de̦gunu dzīvuojuši A. XX, 232. kārtībnieks lamājās un spurca XVI, 299. ierēdņi . . . spurca smieklus par . . . spriedumu Laimiņš. Hinsichtlich des k vielleicht (vgl. Büga Aist. Stud. 169) mit purskât und poln. parskać "prusten" zu vergleichen.

Avots: ME III, 1033

II spurkt! spurgt! Interj. zur Bezeichnung des Schwirrens, des schnellen Auffliegens: spurgt! irbes gaisā LP. V, 107. pīlīte uz reizi spurgt! spārnuos un laužas laukā IV, 31. kâ vērsis pa˙galam, tâ pīle spurkt! 198.

Avots: ME III, 1033