pastīvēties
pastĩvêtiês, sich ein wenig steifen: sulainis gribēja ar vinu pastīvēties B. Vēstn.
Avots: ME III, 108
Avots: ME III, 108
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'stīvēties' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'stīvēties' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (5)
čiknīties
pikāt
I pikât: tas nu gan pikā ("ar truoksni kŗauj pikām iekšā", und zwar möglichst dicht) biezputru vē̦de̦rā Grünw. ‡ Refl. -tiês "gausi kuo darīt" Saikava; "stīvēties, darīt kuo ar lielām grūtībām Warkl.: pie viena akmiņa visu dienu pikājās. Dürfte wenigstens in einigen Bedd. auf r. пихать schieben, stossen" beruhen; zur Bed. vgl. auch izpikât.
Avots: EH XIII, 231
Avots: EH XIII, 231
stīrēt
stīvēt
stĩvêt, -ẽju,
1) steifen
L., U.;
2) scharf anziehen, spannen
U., (mit Mühe, schwer) ziehen: stīvējuši tikai tukšu tesmeni Etn. II, 88; LP. VII, 558. zeķi... kājā stīvē̦dams A. v. J. 1897, S. 456. Refl. -tiês,
1) (beim Heben od. Schleppen von etw. Schwerem) sich stemmend abmühen, abquälen, an etw. Schwerem herumzerren:
abi stīvējušies, kuo māk, bet tuomē̦r nevarējuši spieķa nuo ceļa nuovākt Etn. III, 47. Mačs stīvējās svārkus izgriezdams Libek Pūķis 10;
2) sich sträuben, entgegenstemmen
(namentl. pretī stīvēties) U., hartnäckig (auf etwas) beharren, bestehn U., Mag. XIII, 2, 56; sich zu etwas drängen Mag. XIII, 2, 56; streiten, sich zanken: žīdiņš stīvejās un tiepās Dīcm. pas. v. 1, 35. ve̦cais... ilgi stīvējās, beigās tuomē̦r padevās Pasaules lāp. 206. māte gan stīvējusies pretim, lai dē̦ls tâ nedaruot LP. VI, 350. uotrs stīvējies:"man piede̦r meži, man arī vērsis..." V, 86. vedēji ar panāksniekiem stīvējas RKr. XVI, 135. tē̦vs ar māti, trešs tautietis klētiņā stīvējās (Var.: strīdējās): tē̦vs deva, māte liedza, tautiet[i]s lūdza raudādams BW. 15067, 6 var. Aus mnd. stiven "steifmachen".
Avots: ME IV, 1076, 1077
1) steifen
L., U.;
2) scharf anziehen, spannen
U., (mit Mühe, schwer) ziehen: stīvējuši tikai tukšu tesmeni Etn. II, 88; LP. VII, 558. zeķi... kājā stīvē̦dams A. v. J. 1897, S. 456. Refl. -tiês,
1) (beim Heben od. Schleppen von etw. Schwerem) sich stemmend abmühen, abquälen, an etw. Schwerem herumzerren:
abi stīvējušies, kuo māk, bet tuomē̦r nevarējuši spieķa nuo ceļa nuovākt Etn. III, 47. Mačs stīvējās svārkus izgriezdams Libek Pūķis 10;
2) sich sträuben, entgegenstemmen
(namentl. pretī stīvēties) U., hartnäckig (auf etwas) beharren, bestehn U., Mag. XIII, 2, 56; sich zu etwas drängen Mag. XIII, 2, 56; streiten, sich zanken: žīdiņš stīvejās un tiepās Dīcm. pas. v. 1, 35. ve̦cais... ilgi stīvējās, beigās tuomē̦r padevās Pasaules lāp. 206. māte gan stīvējusies pretim, lai dē̦ls tâ nedaruot LP. VI, 350. uotrs stīvējies:"man piede̦r meži, man arī vērsis..." V, 86. vedēji ar panāksniekiem stīvējas RKr. XVI, 135. tē̦vs ar māti, trešs tautietis klētiņā stīvējās (Var.: strīdējās): tē̦vs deva, māte liedza, tautiet[i]s lūdza raudādams BW. 15067, 6 var. Aus mnd. stiven "steifmachen".
Avots: ME IV, 1076, 1077
stručīt
‡ stručît, -īju Seyershof "dažādi pamācīt, gan uz labu, gan uz ļaunu": viņi mani stručī visu dienu, kâ jārauj lini. Refl. -tiês Seyershof "stīvēties ap smagu priekšme̦tu, kuo nevar pacelt".
Avots: EH II, 589
Avots: EH II, 589