staipīt
stàipît (li. staipýti bei Bezzenberger Lit. Forsch. 176) C., Wolm., PS. u. a., stàipit 2 Kl., Prl., staîpît 2 Iw., Karls., -u, -ĩju, tr., freqn. zu stìept, strecken, recken, dehnen U.: sieva gultā staipījuse kaulus LP. III, 89. raud ruociņas staipīdam[a] BW. 18362, 1. Late runāja neglīti kaklu staipīdama A. XX, 482. Refl. -tiês, sich recken, dehnen, strecken U.: kāzu ļaudis kâ zirnāji staipījās Biel. 1877. dē̦lu mātes istabā vīšķiem mati staipījās (Var.: ... istabiņa ar matiem staipījās) BW. 236I6, 1 var.
Avots: ME III, 1040
Avots: ME III, 1040