stelte, der Oberarm Wid.; der Oberarmknochen (steltes kauls) Kaw., Lems. n. U.; der Schenkelknochen Druw., A. - Peb., (mit èl ² ) Festen; der Schenkel Peb.; "= stelpe" (mit èi ² ) Stockm., Odensee; "das Bein, wenn es im Vergleich zum übrigen Körper sehr gross ist" A. - Peb.; pie šķiņķa palikušuo luocītavas kaula gabalu sauc par stelti Druw., Sinolen, Tirsen. saimniekam ir ļuoti vājas guovis, nuo pašām jau ne˙kā nav, tikai tās lielās steltes A. - Peb. es viņam duotu par steltēm Etn. IV, 146. Nebst stilbs und mnd. stelte "Stelze", nd. stilte "Stange, Stengel, Bein" u. a, zu arm. sfełn "Schaft", gr. στόλος "Pflock", στέλεχος "Stamm", lat. stolō "ein Wurzelschoss", ae. stela "Pllanzenstiel", mnd. stal(e) "Pfosten, Bein", apr. stallīt "stehen" u. a., s. Persson Beitr. 423 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 643 ff.

Avots: ME III, 1060

stelte,

1): kad nuogriêž nuokautai cūkai kāju, tad tas kauls, kas nāk pie šķiņķa klāt, ir s. (mit el˜ ); tur āda vien ir apkārt kaulam (aitām steltes nav) Ramkau; "kājas daļa (luopiem) starp pē̦du un celi" (mit èl ² ) Meselau; ‡

2) "kuoks, kuo piesien vadum abuos galuos" (mit el˜ ) Kaugurciems; stel˜ts "kuociņš vada spārna galā" Salis.

Avots: EH II, 576